10 filmas, kuras varēsiet noskatīties 6. kinofestivālā “Spektrs”

Kinoprojekts “Spektrs” Latvijas kinomīļiem piedāvā uz lielā ekrāna noskatīties filmas, kuras citādi (vismaz ne legālā veidā) mūsu reģionā nebūtu pat iespējams redzēt. Bet, pateicoties tieši skatītājiem, ir attīstījies arī kinofestivāls ar tādu pašu nosaukumu jeb “Spektrs”. Kino cienītājiem tie jau ir kļuvuši par svētkiem, turklāt – divreiz gadā. Tā nu pienācis ir jau sestais festivāls, kurš šoreiz piedāvā veselas 10 (!) filmas, kuras līdz Latvijas kinoekrāniem līdz šim vēl nav nonākušas un dažas no tām citādi arī nenonāktu.

Ko un kādēļ skatīties šoruden – par to lasiet šajā festivāla gidā.

Arrival, Atnācēji

“Arrival” (“Atnācēji”)

Kā jau ierasts, arī šoruden festivāls tiks ieskandināts ar diezgan vērienīgu filmu, un tā būs neviena cita kā Denī Vilnēva “Arrival”. Stāsta pamatā ir jau ierastā citplanētiešu ierašanās tematika, bet tai (un visām filmām kopumā) neierastā gadījumā centrālais personāžs ir lingviste. Viņas uzdevums būs atkost, ko tad īsti ārpuszemes viesi vēlas no cilvēces.

Lingvistes lomu attēlos Supermena mīļākā (lai gan nu jau atraitne) Eimija Adamsa, bet viņas partneris būs Vanagacs jeb Džeisons Borns 2, jeb Džeremijs Renners. Un, pat ja aktieru vārdi neinteresē, tad filmas galvenajai domai gan vajadzētu. Proti, tās pamatā ir tā sauktā Sapīra-Vorfa hipotēze, kas apgalvo, ka mūsu skatu uz pasauli ietekmē dzimtā valoda. Tas nešaubīgi liek spriest, ka šī filma kārtīgi pakustinās skatītāju pelēkās šūnas un pie reizes – arī nervus.

Vēl atliek pieminēt, ka šī ir arīdzan lieliska iespēja sagatavoties “Blade Runner” ilgi gaidītajam turpinājumam, jo tieši “Arrival” mums jau tagad spēs pateikt, vai Denī Vilnēvam būs vai nebūs pa spēkam zinātniskās fantastikas žanrs.

Manchester by the Sea, Mančestera pie jūras

“Manchester by the Sea” (“Mančestra pie jūras”)

Debitējusi šī gada Sandēnsas kino festivālā, arī pie mums (pāris mēnešus agrāk par gaidāmajiem regulārajiem seansiem) ir nonākusi viena no gada spēcīgākajām filmām – “Manchester by the Sea”. Tā stāsta par kādu vīru Džo (Betmena brālis jeb Keisijs Afleks), kurš pēc vecākā brāļa nāves dodas atpakaļ uz dzimto ciemu, lai rūpētos par nu jau vienu pašu atstāto brāļa dēlu. Džo būs jāstājas pretī arī savai pagātnei, tostarp bijušajai sievai un ciema iedzīvotājiem.

Režisors Kenets Lonergans savas 17 gadu ilgās karjeras laikā ir paspējis uzņemt vien pāris filmu, tomēr ir sadarbojies ar tādiem gigantiem kā Metu Deimonu un Mārtinu Skorsēzi. Marsietis Deimons jau gandrīz vai uzņēmās galveno lomu, tomēr viņu paguva aizvietot Keisijs Afleks. Spriežot pēc kritiķu vērtējumiem, zaudējums nav pārāk liels, un, kas ir vēl jo iespaidīgāk, šai filmai jau laicīgi tiek prognozēta vismaz nominācija Oskara balvas kategorijā “Gada filma”. Tātad šo to labu par filmu vēl noteikti dzirdēsim.

Vēl interesanti, ka šīs filmas scenārijs 2014. gadā uzpeldēja Holivudas “Melnā saraksta” augšgalā (kas ir laba zīme – šo sarakstu veido labākie, tobrīd vēl neuzfilmētie scenāriji, kas klīst pa Holivudas ārēm), tādēļ intriga tikai palielinās.

Hunt For the Wilderpeople, Mežakuilis un ūdenskrese

“Hunt for the Wilderpeople” (“Mežakuilis un ūdenskrese”)

Režisora Taikas Vaititi (“Kas notiek krēslā” / “What We Do In the Shadows”) jaunākais veikums, iespējams, ir šī rudens festivāla “Spektrs” visneparastākā filma. Tā stāsta par kādu ļoti nepaklausīgu puiku, kurš kopā ar savu audžutēvu apmaldās medību laikā (uzminiet nu, ko tad viņi varētu medīt! Norāde ir filmas nosaukumā.), radot satraukumu visas valsts apmērā. Tā nu sākas visīstākās trakulības, kurās ietilpst ceļošana pa Jaunzēlandes plašumiem, kā arī liela sirsnība un neparasts humors.

Otrā pasaules malā jeb Jaunzēlandē šī kļuva par pirmo pašmāju radīto filmu, kura pirmajā izrādīšanas nedēļā savā valstī savāca vienu miljonu Jaunzēlandes dolāru. Tātad šī bezgala trakulīgā grāmatas “Mežakuilis un ūdenskrese” ekranizācija ir vietējais kases grāvējs, kas savu uzmanību ir izpelnījies godam. Turklāt vēl nemaz nav pieminēta filmas debija šī gada Sandēnsas kinofestivālā un kritiķu novērtējumi, kuri kopumā ir ļoti pozitīvi.

The Wave, Vilnis

“The Wave” (“Vilnis”)

Līdz šim varēja domāt, ka katastrofu filmas pa spēkam ir tikai Holivudai, jo to veidošanai tomēr ir nepieciešami milzīgi resursi, kas mazākām valstīm ne vienmēr ir pa spēkam. Tomēr norvēģiem ar režisoru Roru Utāgu priekšgalā pirms gada izdevās pārsteigt visus – sākot ar kinokritiķiem un ar pašiem sevi. Proti, pagājušā gada Toronto kinofestivālā debitēja pirmā norvēģu radītā katastrofu filma, kura turklāt ir saņēmusi pozitīvas atsauksmes, kas šī žanra filmām ne vienmēr tiek atvēlētas. Nemaz nerunājot par Norvēģijas vietējo kino tirgu, kurā filmu noskatījās teju katrs sestais (!) Norvēģijas iedzīvotājs.

Šāda mēroga uzmanību filma, visticamāk, ir iemantojusi tādēļ, ka ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmas pamatā ir traģisks notikums – klints nogruvumi, kas 1934. gadā burtiski noslaucīja no zemes virsmas Tafjordas ciemu, kā rezultātā bojā gāja 40 iedzīvotāji. Lai situāciju padarītu nopietnāku, filmā “The Wave” tiek attēlots Geirangeres ciems, virs kura kalnos esošās plaisas dēļ jebkurā brīdī tik tiešām var sākties klints nogruvums. Papildu realitātes sajūtu sniedz arī fakts, ka aktieri filmā redzamos trikus izpilda paši.

Tiem, kas jau labu laiku ir prātojuši, kad beidzot iznāks kāda laba katastrofu filma, “The Wave” nāk tieši laikā.

Hell or High Water, Par katru cenu

“Hell or High Water” (“Par katru cenu”)

Diemžēl nākas atzīt, ka šis gads pagaidām ir bijis salīdzinoši vājš kino pasaulē, jo īpaši tad, ja paskatās uz vasarā iznākušajiem projektiem. Par laimi, situācijai kaut nedaudz palīdz pēdējā laika iespaidīgākais neovesterns “Hell or High Water” Deivida Makenzija (“Starred Up”) režijā. Stāsta centrā ir divi brāļi (Bens Fosters un Kriss Pains), kuri par katru cenu (nejauša vārdu spēle) mēģina izglābt ģimenes rančo. To viņi cenšas izdarīt, veicot banku laupīšanas, tādējādi piesaistot vietējā Teksasas reindžera (pārsteidzošā kārtā viņu atveido Džefs Bridžess, nevis Čaks Noriss) uzmanību.

Filma jau ir paspējusi gūt ļoti atzinīgus vērtējumus no kritiķu puses, dažviet (vismaz pagaidām) jau pat tiekot saukta par gada filmu. Visbiežāk tiek slavēts filmas īpaši izsmalcinātais un nervus kutinošais sižets. Par to var pateikties tieši Teiloram Šeridanam, kurš ir sarakstījis arī filmas “Sicario” scenāriju un filmējies seriālā “Sons of Anarchy”. Uzslavas ir izpelnījušies arī aktieri (visvairāk, protams, Džefs Bridžess) un filmas skati, kuri ir tikuši uzņemti Ņūmeksikas štatā (lai gan stāsta darbība norisinās Teksasā).

Slow West, Gausie rietumi

“Slow West” (“Gausie rietumi”)

Tiem kino cienītājiem, kuriem pietrūkst veco labo vesternu, kā arī tiem, kam patīk izbaudīt kaut ko pavisam svaigu un līdz šim neredzētu, noteikti patiks Džona Maklīna debijas filma “Gausie rietumi”. Tā stāsta par kādu jaunekli (talantīgais bērnu aktieris Koudijs Smits Makfī), kurš mežonīgajos rietumos cenšas atrast savu mīļoto. Ceļā viņš sastop Maiklu Fasbenderu, kurš šoreiz spēlē kovboja lomu. Abu ceļi sapinas, un rezultāts ir ļoti unikāls un vizuāli iespaidīgs cilvēka nobriešanas stāsts ar vesterna elementiem.

Filma 2015. gadā debitēja Sandēnsas kinofestivālā, pēc tam saņemot milzu atzinību no kritiķu puses – gan par savu vizuālo noformējumu, gan arī stāsta struktūru. Ļoti interesants fakts – filma gandrīz tika uzņemta uz 35 milimetru kinolentes, kas skatīšanās pieredzi būtu padarījis vēl spilgtāku. Tas, visticamāk, neizdevās budžeta ierobežojumu dēļ, tomēr, ņemot vērā faktu, ka šī ir tā retā reize, kad režisora pirmais veikums ir izdevies visai iespaidīgs, uz to var pievērt acis.

Lo and Behold: Reveries of the Connected World, Vernera Hercoga sapņi par savienoto pasauli

“Lo and Behold: Reveries of the Connected World” (“Vernera Hercoga sapņi par savienoto pasauli”)

Verners Hercogs ir 1942. gadā dzimis vācu filmu un operas režisors, kā arī aktieris un dažādu citu darbu autors. Viņš bieži vien tiek atzīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajām un svarīgākajām personu Vācijas vēsturē, pateicoties savam ieguldījumam tās kultūrā. Hercogs ir labi pazīstams ar savu īpatnējo pieeju mākslas darbu radīšanai. Kā piemērus var minēt biežu improvizācijas lietošanu, kā arī pastāvīgu sadarbību ar konkrētiem cilvēkiem, kuri pārstāv dažādus posmus filmu tapšanas procesā. Neskaitot savus autorkino darbus, no kuriem daži ir tikuši godalgoti Kannu kinofestivālā, Hercogs ik pa laikam izveido pa kādai dokumentālajai filmai. Tajās attēlotos tematus viņš izpēta tik dziļi un kodolīgi, ka pārzina tos gandrīz vai eksperta līmenī.

Internets ir globāls tīmeklis, kas savieno teju visas elektroniskās ierīces, sākot no mobilajiem telefoniem līdz personālajiem datoriem. Tas tiek izmantots dažādiem mērķiem, tostarp personīgajām, akadēmiskajām, militārajām, valdības un biznesa vajadzībām. Bet galvenokārt – lai dažādi cilvēki visā pasaulē apmainītos ar sev noderīgu vai nepieciešamu informāciju. Internets tika radīts tālajos 60. gados ASV, un kā jau daudzas nozīmīgākās mūsdienu tehnoloģijas tas sākotnēji tika radīts militārām vajadzībām, konkrētāk, Aukstajam karam. Pēdējo gadu laikā tehnoloģijas ir piedzīvojušas attīstību milzu ātrumā, strauji pārņemot teju visu zemeslodi. Interneta lietotāju skaits visā pasaulē jau ir sasniedzis gandrīz 50% no visiem iedzīvotājiem, un šis skaitlis nekur nedomā apstāties. Vismaz ne tuvākajā laikā.

Dokumentālajā filmā “Lo and Behold: Reveries of the Connected World” Hercogs stāsies pretī internetam. Kurš kuru? To uzzināsiet ekskluzīvi kinofestivālā “Spektrs”!

Juste la fin du monde, Tas ir tikai pasaules gals

“Juste la fin du monde” (“Tas ir tikai pasaules gals”)

Kanādiešu režisora-brīnumbērna Ksavjē Dolana (“Mommy”, “Tom at the Farm”) jaunākais veikums. Šoreiz Dolans ir ekranizējis Žana Luka Lagārsa lugu ar tādu pašu nosaukumu, kura, starp citu, autoram ir bijusi ļoti tuva un personīga. Režisoram ir izdevies filmu uzņemt pilnībā ar franču aktieriem, un ir vērts pieminēt, ka daudzi no viņiem ir prestižās Cēzara balvas laureāti. Filma stāsta par kādu slavenu rakstnieku Luī (Gaspārs Uljēls), kurš nolemj apciemot savu ģimeni pēc 12 gadu ilgas prombūtnes. Acīmredzamās problēmas, kas sagaida Luiju, sarežģī arī fakts, ka viņam ir jāpaziņo ģimenei par savu neārstējamo slimību. Nav šaubu, ka emociju šajā filmā netrūkst.

Šogad filma debitēja Kannās, kur tā sacentās par galveno kinofestivāla balvu jeb “Palmas zaru”. Diemžēl uzreiz pēc seansa skatītāju reakcijas bija visai negatīvas, lai gan pieredze rāda, ka Kannu skatītāju pirmie iespaidi mēdz būt maldinoši. Un to lieliski pierāda fakts, ka šī filma Kannās tomēr saņēma ne tikai Vispasaules žūrijas balvu, bet arī otru prestižāko Kannu apbalvojumu jeb “Grand Prix”. Visticamāk, apbalvojumi tur vēl nebeigsies, jo Kanāda filmu jau ir paspējusi izvirzīt 89. jeb nākamā gada Oskara balvai “Labākās ārzemju filmas” kategorijā.

Visu iepriekš minēto vēl iespaidīgāku padara fakts, ka Ksavjē Dolans ir vien 27 gadus vecs, un šī filma ir tikusi uzņemta sešu (!) dienu laikā.

Snatch, Ķēriens

“Snatch” (“Ķēriens”)

Kinofestivālā “Spektrs” ir iedibināta tradīcija, ka tajā tiek izrādīta arī viena klasiskā filma, un šoreiz šis gods ir ticis Gaja Ričija “Snatch” jeb “Ķērienam”. Šī visai neparastajā stilā ieturētā un trakulīgā britu komēdija stāsta par kādu boksa promoteri (Džeisons Stethems), kurš nokļūst nežēlīga gangstera (Alans Fords) pakļautībā. Paralēli tam bariņš censoņu pēc bankas laupīšanas pazaudē nozagto dimantu. Tālākie filmas notikumi ir pilni ar negaidītiem pavērsieniem, trakiem notikumiem un spriedzi, padarot šo filmu par idejisku turpinājumu Ričija debijas filmai “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”.

Līdzās Stethemam un Fordam filmā redzamo un neatkārtojamo aktieru blici veido arī Breds Pits, Benīsio del Toro un Vinnijs Džounss. Tieši Breda Pita dalību “Ķērienā” īpašu padara daži interesanti fakti. Viens no tiem ir, ka Pits filmā piedalījās, jo pēc “Lock, Stock and Two Smoking Barrels” noskatīšanās esot kļuvis par milzīgu Gaja Ričija fanu. Pits pat esot bijis visai uzstājīgs, liekot režisoram mainīt visu scenāriju, lai tikai tajā būtu vieta aktierim. Pita attēlotais personāžs ir interesants arī ar to, ka ir ļoti grūti saprast, ko viņš filmas laikā cenšas pateikt. Kā izrādās, tas esot bijis veids, kā Ričijs ierieba filmu kritiķiem, kuri par līdzīgu problēmu esot piekasījušies viņa iepriekšējam darbam.

Vienalga, vai šī filma jau ir redzēta vai nav, tās seanss uz lielā ekrāna ir milzīgs notikums, kuru gluži vienkārši nav iespējams laist garām!

Nocturnal Animals, Nakts dzīvnieki

“Nocturnal Animals” (“Nakts dzīvnieki”)

Kārtīgam kinofestivālam ir nepieciešams arī pamatīgs noslēgums, un vai ir iespējams vēl spilgtāks noslēgums par režisora un modes dizainera Toma Forda otro pilnmetrāžas filmu, nervus stindzinošo trilleri “Nakts dzīvnieki”? Tā stāsta par kādu sievieti vārdā Sjūzena (Eimija Adamsa – ko? Veselās divās filmās šajā festivālā?), kura saņem noslēpumainu un nežēlīgu atriebības pilna trillera uzmetumu no sava bijušā vīra (Džeiks Džilenhols). Lasot šo uzmetumu, Sjūzenai sāk rasties aizdomas, ka tas varētu būt uzskatāms par reāliem draudiem, ņemot vērā to, ka viņa savam bijušajam reiz ir nodarījusi ko šausminošu.

Venēcijas filmu festivālā “Nakts dzīvnieki” saņēma otro prestižāko balvu jeb “Sudraba lauvu”, kā arī daudz pozitīvu atsauksmju no kritiķiem. Visvairāk tika slavēti filmas aktieri, starp kuriem, neskaitot Adamsu un Džilenholu, ir arī Maikls Šenons, Ārons Teilors-Džonsons, kā arī Lora Linnija. Tikpat augstas uzslavas izpelnījās arī filmas vizuālais izskats un stāstniecības unikalitāte, kas Fordam, šķiet, sāk nostabilizēties. Turklāt “Nakts dzīvnieku” kopējais stils ir pat ticis salīdzināts ar Deivida Linča un Alfrēda Hičkoka darbiem, kas, iespējams, nozīmē potenciālu jauna kino autora dzimšanai. Un pats labākais ir tas, ka filma būs redzama mēnesi pirms tās pirmizrādes kinoteātros regulārajos seansos. Kur nu vēl ekskluzīvāk?

Gaidīsim jūs visus no 7. līdz 13. novembrim k/t “Citadele” kinofestivālā “Spektrs”!

Saistītie raksti