Kā Kinoakadēmija zelta vīriņus dalīja

Oskars ir stilīgs džeks. Viņam ir zelta uzvalks, 89 gadi, un neviens nemāk filmas labāk par viņu. Tas ir skaidrs. Ja filma ir dabūjusi paostīt “Oskara” nomināciju, tad viedoklis par to ir divtik nozīmīgs. Tas ir vēl vairāk nekā skaidrs. Bet kas tad īsti ir tas faktors, kurš liek mums akli vadīties pēc mazā zelta vīriņa stabules un burtiski “skatīt filmu pēc “Oskara””, lai arī varbūt tā gluži neierindojas mūsu ikdienā iecienītajā žanrā? Un kas ir tie īpašie kino supercilvēki, kuri lemj par mūsu ekrāna izvēli mūsu pašu vietā un liek mums publiski melot, ka esam visi godīgi redzējuši “The King’s Speech” un “12 Years a Slave”? Un kāpēc viņu vispār sauc “Oskars”? Uz pēdējo jautājumu es patiešām atbildi nezinu, jo pati vēsture par to rausta plecus, kas ir diezgan amizanti un tomēr tik tipiski amerikāņiem – mēs kaut ko izdomājām, bet neatceramies, kā un kāpēc tas tā ir, bet garantējam, ka visiem skaudīs. Lai kā viņu nesauktu un kādēļ, “Oskars” kinomīļu sirdīs ir vīrietis numur viens. Un, ja mums jautā, kurš ir mūsu mīļākais gadalaiks, atbilde, protams, ir “apbalvojumu sezona”. Gaidot gada svarīgāko svētdienu, piedāvāju nelielu ieskatu Kinoakadēmijas balvas balsošanas procesa aizkulisēs.

Kino mākslas un zinātnes akadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) dibinātāja Luisa Bārta Meiera (“Metro-Goldwin-Mayer” vadītāja) sākotnējais nolūks bija izveidot elitāru organizāciju, lai uzlabotu savstarpējās profesionāļu diskusijas un kopējo kino industrijas veidolu. 1927. gadā viņš uzsauca vakariņas 36 kino personām, paziņojot par savu grandiozo plānu. Viesi šajā vakarā varēja ne tikai labi paēst, bet kļuva arī par oficiālajiem akadēmijas dibinātājiem. Neilgi pēc tam tika izveidota “ballīšu plānošanas komiteja”, kur balvu dalīšana vēl tika apspriesta tikai teorētiskā līmenī. Kādas sanāksmes laikā uz papīra tika uzskicēts vīriņš, kurš tur zobenu, iecirstu filmas rullī. Tika nolemts par galvenajām nominācijām, un pati akadēmija izlēma savas durvis vērt tikai piecām galvenajām frakcijām – aktieriem, producentiem, režisoriem, rakstniekiem un kino tehniķiem. Jāpiebilst, ka šajā laikā balvu oficiāli sauca “award of merit for distinctive achievement” un zelta vīriņam vārdu neviens vēl nebija piešķīris. Oficiāli “Oskars” kļuva par “Oskaru” tikai 1939. gadā. Lai arī tas nav pats populārākais vārds Amerikā, katrai tantei kabatā ir cits stāsts par to, no kurienes “Oskars” ir cēlies un kam galu galā ir taisnība. Varbūt akadēmijas sekretāres onkulis, varbūt direktores vīrs – tam patiešām patiesībā nav nozīmes.

Oscars

Kinoakadēmijas balva pirmo reizi tika pasniegta tālajā 1929. gadā. Laikā, kad pasaule, kā jau mums zināms, protams, bija melnbalta un, lai arī bilde kopā ar skaņu filmās bija sadarbojusies tikai divus gadus, kino bija ceturtā lielākā industrija ASV. “Kāds fantastisks laiks būt dzīvam!” cilvēki noteikti padomāja. Biļete par ceremonijas vakariņām maksāja vien piecus dolārus, un, lai arī pati statuešu izdalīšana noritēja tikai 15 minūtes, vācu aktieris Emīls Janings tik ilgi nevarēja nociesties un, aizbildinoties, ka viņam jādodas atpakaļ uz “fāterlandi”, saņēma pašu pirmo “Oskaru” kā “labākais pirmā plāna aktieris” par lomām divās filmās. Pirmajās četrās ceremonijās balvas vēl dalīja par sasniegumiem vairākos darbos. Ja jau esam kaut ko uzcepuši – pazīmēsimies ar visu, kas mums ir, jo tā nebūt nebija daudz, salīdzinot ar mūsdienām. Līdz ar akadēmijas pilnveidošanos, nostiprinājās arī tās noteikumi. Aktieri tika nominēti tikai par konkrētu filmu, un attīstījās arī pati balsošanas sistēma.  Labākais aktieris, režisors un filma, protams, ik gadu tiek gaidīti ar trīcošu sirdi, bet reiz sensenos laikos Holivudā dzīvoja arī tādas nominācijas, kuras konkrētajā laika periodā, protams, likās vairāk nekā loģiskas. Piemēram “Labākie titri”, “Labākais režisora asistents” (Assistant TO the regional manager) un “Labākā horeogrāfija” (“La La Land” žēli nopūšas par garām laisto iespēju). Kopš 2001. gada nomināciju saraksts ir cieši nokomplektēts ar tieši 24 zelta vīriņiem, un akadēmija ir izaugusi līdz 6000 biedru, kuri pārstāv 17 dažādas kino nozares. Ņemot vērā tik iespaidīgu balsotāju baru, varētu padomāt, ka balsošanai noteikti vajadzētu būt samērā vienkāršai, jo tās nav jau nekādas prezidenta vēlēšanas, vai ne? Tā gluži nav.

Sāksim ar to, ka Kinoakadēmijai gan attiecībā uz nominantiem, gan tās biedriem ir diezgan stingri noteikumi, jo diemžēl ne visi, kam ir “spogulene”, ir fotogrāfi un ne visi, kam ir “aifons”, ir hipsteri. Kinoakadēmija savus biedrus izvēlas daudz rūpīgāk nekā valsts prezidentu. Jauni biedri tiek tikai un vienīgi ielūgti, un par to, kurš ir pietiekami īpašs, lemj akadēmijas valde. Bet tas arī nav ielūgums e-pastā kā “draugiem.lv”. Lai kļūtu par akadēmijas biedru, aktierim ir jāiespiež savs ekrāna vārds vismaz trīs filmās, radošajam galam (režisoriem, producentiem, rakstniekiem) savs pirksts jāpieliek vismaz diviem kino gabaliem un tehniskā personāla pārstāvim jābūt aktīvam savā nozarē konkrētu laika posmu, lai viņa pozīcija vispār tiktu apsvērta. Bet pats “elementārākais” veids, protams, ir vienkārši tikt nominētam un gaidīt vēstuli ar zīmogu no pašas Cūkkārpas.

Līdz ar pievienošanos akadēmijai katrs biedrs drīkst pārstāvēt tikai vienu tās atzaru. Tas nozīmē, ka “dziedošajiem aktieriem” un “aktierīgajiem režisoriem” nākas izlemt, par ko šajā dzīvē celties un krist, jo no tā būs atkarīgs, par ko viņi atdos savu balsi izšķirošajā dienā, kad lems par to, kādus darbus vispār nominēt augstajam apbalvojumam. Lai arī pilnīgi visa akadēmija drīkst lemt par “Labākās filmas” kategoriju, pārējās nominācijas tiek sadalītas pa attiecīgajām nozarēm. Līdz ar to – aktieri balso tikai par aktieriem, režisori – par režisoriem un tā tālāk līdz skaņotājiem, gaismotājiem un video montētājiem. Protams, ir arī daži izņēmumi. Visi 6000 biedru tiek laipni lūgti izteikt savu viedokli arī par citām “vispārīgajām” nominācijām, piemēram, “Labākā animācijas filma” un “Labākā dokumentālā filma”, bet šajā gadījumā viņiem ir jābūt pazīstamiem ar konkrētu skaitu no pagājušajā gadā akadēmijai iesniegtajiem darbiem. Savukārt par nominācijām “Labākais adaptētais scenārijs” vai “Labākais oriģinālais scenārijs” drīkstētu balsot arī Bens Afleks un Mets Deimons, jo viņi paši reiz ir tikuši nominēti šajā kategorijā.

Biedriem ir atļauts minēt piecus (“Labākās filmas” gadījumā – desmit) nominantus katrā kategorijā, sarindojot tos pēc prioritātēm. Kad visas balsis ir savāktas, ļoti nopietna audita kompānija ar tikpat nenopietnu nosaukumu “PricewaterhouseCoopers” (PwC), sāk lielo balsu revīziju. Interesants fakts – PwC nodarbojas ar “Oskara” balsu skaitīšanu jau pēdējos 80 gadus, tādēļ, ja jums šķiet, ka kāds ir pārāk balts savai nominācijai vai vienkārši nav pelnījis teikt runu, varat sūdzēties viņiem. Lielākajās kategorijās viss notiek visnotaļ sarežģīti. Sākumā tiek saskaitītas visas derīgās balsis konkrētajai nominācijai un izdalītas ar nominantu skaitu plus viens, tādējādi iegūstot “maģisko skaitli”, kas padara personu vai filmu par iekļaujamu starp nominācijām. Pēc tam balsis tiek skaitītas, sākot ar pirmo prioritāti, kamēr tiek sasniegts “maģiskais skaitlis”. Piemēram, ja aktieru mafijā šogad ir 1200 biedri un visi uzcītīgi nobalso, tad Raienam Goslingam vajadzētu pirmajam iegūt 200 balsis, lai kļūtu par oficiālu nominantu (1200/(5+1)).

Tādas kategorijas kā “Labākā animācijas īsfilma” vai “Labākie vizuālie efekti” nepiedalās “maģisko skaitļu” meklēšanā. Šīs nozares dalās vēl atsevišķās komitejās, kur katra tiek aicināta uz speciāliem “skrīneriem” un sastāda sarakstu ar nominantiem atsevišķi un pēc tam vēl kopā. Savukārt kategorijā “Labākā ārzemju filma” viss notiek vēl sarežģītāk. Šīs kategorijas balsotāji ir brīvprātīgie no visas akadēmijas, kuri mēnešiem ilgi piedalās filmu izvērtēšanā, gala rezultātā izvēloties sešus favorītus. Pēc tam izpildkomiteja (lai arī kas viņi nebūtu) pievieno sarakstam vēl trīs savas filmas. Vēl pēc tam no nekurienes uzrodas vēl viena “super secret special” komiteja ar ļoti īpaši atlasītiem kino cilvēkiem, kuri no esošajām deviņām atlasa piecas gala nominācijas.

Kad nominācijas ir izziņotas visai pasaulei, nākamā balsošanas kārta notiek pavisam vienkārši. Visas 24 kategorijas ir atvērtas balsošanai pilnīgi visiem akadēmijas biedriem, kuri katrs balso par savu favorītu. Biedri, protams, ir iepriekš laipni palūgti balsot tikai par kategorijām, kuras viņi patiešām “rubī”. Bet, kā jau mēs zinām, veci cilvēki arī ir palūgti neizmantot sabiedrisko transportu rīta stundās, bet vai viņiem kāds to liedz? Protams, ka ne.

The Artist, Mākslinieks

Izklausās samērā godīgi, līdz tu padomā par to, cik patiešām realitātē no visiem tiem biedriem ir tādi, kuri vēl joprojām darbojas savā nozarē un vispār seko līdzi kino notikumiem. Un tad vēl jābrīnās, ka savās vecumdienās “Oskars” (kā jau vecs stagnāts) joprojām iebalso pilnu sarkano paklāju ar baltiem aktieriem, kuri spēlē savas baltās lomas savās baltajās filmās, kas balstītas uz balti patiesiem notikumiem par savām baltajām ciešanām, un, protams, neiztikt arī bez amerikāņu līšanas svešā karā. Pēc 2012. gada datiem, kad akadēmija sastāvēja no nedaudz mazāk kā 6000 izredzēto, tika noskaidrots, ka tās 94% tās biedru ir balti, 77% – vīrieši un 86% – vecāki par 50 gadiem. Kopumā – Kinoakadēmija ir vidēji 62 gadus veca. Tikai trešā daļa no biedriem ir iepriekšēji nominanti vai uzvarētāji, savukārt pašā valdē, kuras sastāvā ir 42 biedri, tikai sešas ir sievietes un pati akadēmijas direktore – Šerila Būna Aizeka (Cheryl Boone Isaacs) – ir vienīgā krāsainā persona uz klāja. Kad pirms 88. ceremonijas viņai tika vaicāts, vai šogad “Oskars” nav “nedaudz rasistisks”, viņas atbilde bija – “Not at all”. Tā lūk.

Kaut kas no pagājušā gada notikumiem Holivudai tomēr ir licis noņemt rozā brilles, jo nominācijas šogad ir pilnas ar melnām lugām, melniem gejiem, melnām NASA zinātniecēm, melniem pirmā plāna un otrā plāna aktieriem un tieši nevienu meksikāņu režisoru (what?). Visā visumā – filmas šogad ir patiešām fantastiskas, un, tāpat kā Eda Šīrana jaunās dziesmas, katra ar kaut ko pilnīgi citu spēs salauzt jūsu emocijas visas varavīksnes krāsās.

Lieciet savas “Oskaru” likmes prātīgi, bet atcerieties, ka bukmeikeri paredz “La La Land” uzvaru pat kategorijās, kurās tā netika nominēta. Priecīgus “Oskarus”!

Saistītie raksti