Karaļa Konga vēsture: pirmā daļa

Karalis Kongs – viens no visu laiku ikoniskākajiem popkultūras tēliem – jau pavisam drīz kārtējo reizi nonāks uz lielajiem ekrāniem. Mūsdienās visiem, protams, jau vajadzētu zināt, kas tas Karalis Kongs tāds vispār ir, jo, pirmkārt, vārds un izskats to jau pasaka priekšā, bet, otrkārt, visas atsauces un oriģinālā stāsta imitācijas vairs pat nav iespējams saskaitīt. Tieši tādēļ ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem un dosimies vairāk nekā 80 gadu tālā pagātnē, lai uzzinātu, kā tieši varenais pērtiķu karalis ir kļuvis par to, kas viņš ir šobrīd, un kādēļ viņš joprojām un turpmāk būtu jāgodina kā īsts karalis.

Merian C. Cooper, Merajans K. Kūpers

Radītājs – tikpat iespaidīgs kā viņa radījums

Kā jau ar visiem iedomu tēliem, to stāsts vienmēr sākas ar to autoriem, un šajā gadījumā tas ir Merajans Koldvels Kūpers – 1893. gadā dzimis amerikāņu režisors, kura dzīvesstāsts ir tikpat ievērības cienīgs kā viņa radītais briesmonis. Jau agrā bērnībā Kūpers sapņoja kļūt par pētnieku un ceļotāju, ko, būdams pieaudzis, arī sasniedza. Bet pirms tam Kūpers paspēja iestāties armijā kā kara pilots, jo tolaik norisinājās Pirmais pasaules karš un valstij tādi patriotiski noskaņoti vīri bija ļoti nepieciešami.

Lidot ar DH-4 bumbvedēju tolaik bija tīrākā pašnāvība, tomēr Kūpers bija lielisks pilots, jo izdzīvoja abās reizēs, kad viņa lidaparāts tika notriekts. Pirmajā no tām (Pirmā pasaule kara laikā) vācu kareivjus izbrīnīja Kūpera meistarīgā nolaišanās, tādēļ viņš ar apdegumiem tika nogādāts kara gūstekņu hospitālī. Otrā reize (Poļu-padomju kara laikā) gan izvērtās nedaudz baisāka, jo, būdams Koščuško eskadras loceklis, Kūpers nonāca padomju kara gūstekņu nometnē. Topošais režisors nespēja samierināties ar savu šaušalīgo likteni, un viņam izdevās aizbēgt un nonākt līdz pat Latvijas robežai. Kopumā viņa kara piedzīvojumi armijā bija tik iespaidīgi, ka poļu režisors Leonards Bučkovskis tiem par godu radīja tā laika dārgāko poļu filmu “The Starry Squadron”. Diemžēl visas filmas kopijas vēlāk iznīcināja padomju karavīri.

Atgriezies mājās, Kūpers sāka darboties žurnālistikā, bet ne uz ilgu laiku, jo sirds tomēr lēma par labu ceļošanai. Iestājies Ņujorkas Pētnieku klubā, Kūpers devās ekspedīcijās pa pasaules tālākajiem nostūriem un filmēja tur redzēto, pašsaprotamu iemeslu dēļ koncentrējoties uz pērtiķiem. Savos ceļojumos Kūpers ir sastapies ar pirātiem (un knapi izglābies dzīvs), bet galvenokārt nodibinājis kontaktus ar dažādiem filmu veidotājiem, kurus vēlāk ir pieaicinājis klāt paša kino projektos. Tostarp arī savu galveno sadarbības partneri Ernestu Šoudseku.

Fay Wray, Feja Vreja

Caur ērkšķiem uz rozēm jeb oriģinālais “Karalis Kongs”

Caur pazīšanos Kūpers tika nolīgts darbam vienā no tā laika lielākajām Holivudas kino studijām RKO. Tās paspārnē Kūpers drīz vien sāka veidot savu radošo komandu, lai beidzot īstenotu vienu no dzīves lielākajiem sapņiem (Kūpers šo ideju tik tiešām redzēja sapnī) – filmu, kurā milzu pērtiķis terorizē Ņujorku. Tā kā šāda ideja kino industrijas sākotnējos gados bija milzīga un ambicioza, ceļš līdz filmai bija tik garš un neticams, ka par to droši vien varētu uzņemt veselu filmu (es, protams, gaidu savu honorāru par ideju).

Sākotnēji filmas scenārija veidošanai tika pieaicināts rakstnieks Edgars Voless, kuram Kūpers lika pie reizes sarakstīt arī grāmatu par Kongu, kas kalpotu kā daļa no filmas reklāmas kampaņas. Diemžēl Voless nomira, pat vēl nesācis rakstīt, tādēļ viņa vietā grāmatu pabeidza pavisam cits rakstnieks – Deloss Lovleiss. Tikmēr scenārijam tika pieaicināti dažādi autori, tomēr Kūpers ne ar vienu nebija apmierināts, jo visi iesniegtie melnraksti sastāvēja no pārliekas ekspozīcijas vai lēnas stāsta virzības. Te pēkšņi palīgā nāca Šoudseks ar savu sievu un aktrisi Rūtu Rouzu, kura scenārijus nekad iepriekš rakstījusi nebija, tomēr viņas versija Kūperam iepatikās uzreiz, un projekts varēja virzīties uz priekšu.

Milzu pērtiķa attēlošanai tolaik bija nepieciešamas revolucionāras tehnoloģijas, kas vienlaikus studijai neizmaksātu pārāk dārgi. Ar specefektu meistaru Vilisu O’Braieru tika pieņemts lēmums uzņemt gan dzīvās ainas (ar Kūperu aiz kameras), gan arī stopkadru animācijas (ar Šoudseku aiz kameras) un likt tās kopā. Milzu Šausmu Gorillai (viens no Konga segvārdiem) tika izveidoti vairāki minimodeļi, kā arī pilna izmēra ķermeņa daļas, kuras, kopā saliktas, būtu veidojušas 12 metru augstu modeli. Lieki teikt, ka nekas tāds Holivudā nekad iepriekš nebija redzēts.

Willis O'Brien

Filmēšana norisinājās vairākos periodos un kopā ilga aptuveni astoņus mēnešus. Grūtības sākās jau ar stopkadru uzņemšanu, jo apgaismojuma un figūru saglabāšanas dēļ filmēšanas komandai dienu un nakti bija jāstrādā bez apstājas. Un, tā kā apgaismojuma lampas bija ellīgi karstas, filmēšanas laikā tika izmantoti gaisa dzesētāji. Dažkārt Konga atveidojumus pat vajadzēja izgatavot no jauna, jo tie vienkārši izkusa no karstuma. Ar to, protams, prieki nebeidzās, jo Kūpera komandai nācās izdomāt revolucionāru veidu, kā salikt kopā dzīvo montāžu, stopkadrus, kā arī priekšējos un aizmugurējos fonu kadrus.

Metodes, kā to panākt, bija dažādas, jo tās tika piemērotas konkrētām ainām. Viena no tām bija filmēt aktierus, fonā projicējot jau gatavas stopkadru animācijas. Slaveno Konga un “T-Reksa” ainu visspilgtāk noteikti atceras galvenās lomas atveidotāja Feja Vreja, kurai kokā nācās sēdēt veselu diennakti, kamēr aina beidzot tika kārtīgi izmocīta. Un, tā kā vislielāko filmēšanas laiku aizņēma tieši animāciju veidošana, filmas aktieri droši varēja piedalīties arī citās filmās, ko dažs labs starplaikos arī paspēja izdarīt. Izrādās, ka arī Kūpers ar Šoudseku ir redzami filmā, turklāt ļoti svarīgā lomā, pilotējot lidmašīnu, kura beigu beigās Kongu notriec zemē. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, un to vislabāk paskaidro slavenie Kūpera vārdi: “Tas maitasgabals jānovāc būtu mums pašiem.”

Neskaitot specefektus, filma revolucionizēja arī filmu mūziku, jo pirmo reizi kino vēsturē tika sarakstīti oriģināli skaņdarbi, nevis izmantota jau esoša mūzika. Tāpat pirmo reizi tika izmantoti trīs dažādi skaņu celiņi – mūzika, skaņas (ieskaitot Vrejas kliedzienus, kuri visi tika ieskaņoti vienas ierakstu sesijas laikā) un dialogi. Neņemot vērā visus pārējos sīkumus, filma beidzot iznāca 1933. gadā, un tā bija satriecoši laba un ietekmīga, mainot turpmāko Holivudu līdz nepazīšanai. Par spīti milzīgajiem kases ienākumiem un skatītāju atsauksmēm filma diemžēl nesaņēma nevienu nomināciju “Oskara” balvai. Pat ne par specefektiem, jo tolaik šāda kategorija nemaz neeksistēja.

King Kong Vs. Godzilla (1962)

Daudzie turpinājumi un atsāknējumi

Pēc filmas milzīgajiem panākumiem drīz vien sekoja tās turpinājums “Son of Kong”. Tajā, kā jau nosaukums pasaka priekšā, bija redzams pērtiķu karaļa dēls Kiko, kurš bija krietni vien draudzīgāks pērtiķis, tomēr filmas beigās tik un tā ņēma nelabu galu. Pie filmas veidošanas šoreiz palika vien Šoudseks un Rouza ar domu, ka oriģinālu taču nav iespējams pārspēt, tādēļ filma ir jāpadara gaišāka. Arī studija pret projektu izturējās daudz vieglprātīgāk, jo ar specefektiem neviens tik ļoti ķēpāties vairs nevēlējās, kā rezultātā filma iznāca jau pēc astoņiem mēnešiem. Kāda attieksme, tāds arī rezultāts – filma izgāzās gan komerciāli, gan arī kvalitātes ziņā.

Turpmākos 30 gadus ar Konga tēlu nekas nozīmīgs nenotika, līdz brīdim, kad O’Braienam ienāca prātā doma veidot grandiozu filmu, kurā Karalis Kongs cīnītos ar milzu Frankenšteina briesmoni! Studiju RKO šāda doma ne visai sajūsmināja – galvenokārt milzīgo ar animācijām saistīto izmaksu dēļ. Talkā nāca producents Džons Beks, kurš “aizņēmās” kolēģa ideju un pārdeva to japāņu filmu kompānijai “Toho”. Kā izrādījās, Japānā Karalis Kongs tolaik bija milzu hits, tādēļ šāds darījums viņiem nāca tieši laikā. Bet, tā kā Frankenšteina tēls jau piederēja citai kinostudijai, viņa vietā tika izvēlēts Godzilla, kuram tieši bija pienācis laiks atgriezties uz lielajiem ekrāniem.

Ambiciozajam kaidžu žanra (milzu japāņu monstru cīņas uz lielajiem ekrāniem) projektam tika piesaistīts specefektu meistars Eidži Cuburaja un režisors Iširu Honda. Cuburaja vēlējās gaišāku un jautrāku filmu, bet Hondam šī ideja nepārāk patika, jo milzu briesmoņu izraisītā grautiņā nekā īsti smieklīga nav. Studija, protams, izvēlējās iet komerciāli drošāko (jautro) ceļu, un filmas veidošana varēja sākties. Šī bija pirmā reize, kad Kongs bija redzams krāsainā formātā, toties animācijas vietā viņu un Godzillu spēlēja maskās tērpti aktieri, kuri milžu kustībām filmēšanas starplaikos gatavojās ne pa jokam.

Runājot par kostīmiem, Godzillas izskatu daudzi fani un eksperti joprojām uzskata par visikoniskāko šī monstra atveidojumu. Savukārt Konga tērps ir izpelnījies bēdīgu reputāciju kā viens no visu laiku neglītākajiem pērtiķu kostīmiem kino vēsturē. Visticamāk, tas ir bijis Cuburajas neizvēlības dēļ, jo kostīmu meistariem šo nelaimīgo tērpu nācās pāršūt vairākas reizes. Tas gan studijai neliedza kostīmu izmantot arī turpmāk, bet jau citu pērtiķveidīgo personāžu vajadzībām. Gala rezultāts tapa 1962. gadā, un tas izdevās ļoti veiksmīgs – Godzillas filmu sērijā šī joprojām ir palikusi visapmeklētākā no visām.

Nu jau vairs nav šaubu, ka iesāktais bija jāturpina. Tādēļ piecus gadus vēlāk studija “Toho” nonāca pie nosaukuma “King Kong Escapes”, bet veidotāji palika tie paši. Godzilla bija godam uzveikts, tādēļ Kongs stājās pretī tādiem ļaundariem kā Gorozaurs (milzīgs dinozaurs, kas apveltīts ar spēku un atlētismu) un Mehāni-Kongs (Konga robotveidīgais atveidojums). Varbūt šoreiz sīkvels neizrādījās nemaz tik slikts salīdzinot ar oriģinālu, tomēr studija savas jau tā negodīgi iegūtās tiesības zaudēja. Pat jebkādas runas par turpmāko Mehāni-Konga izmantošanu tika pilnībā izslēgtas…

Raksta otrajā daļā uzzināsiet par to, ko ar Kongu izdarīja leģendārais producents Dino De Laurentiss un ne mazāk leģendārais režisors Pīters Džeksons – abi lieli (lai neteiktu – milzīgi) Konga fani!

Saistītie raksti