Kinoblogeri Tallinā 2017: Anjēze Varda un “Faces Places”

Šogad vienā no Kannu kinofestivāla seansiem kāds kungs rupji ielīda man priekšā rindā, kurā gaidīju 40 minūtes, un rezultātā viņš tika ielaists Debisī zālē kā pēdējais. Lieki teikt, ka nepiedienīgs leksikons tiekties tiecās uz āru, kamēr soļoju gaidīt nākamo seansu. Filma, ko neredzēju, bija apburošās Anjēzes Vardas dokumentālais cilvēku un vietu portrets “Visages Villages” jeb “Faces Places”. Tādēļ priecājos, ka Vardas jaunāko un, iespējams, arī atvadu filmu bija iespēja noskatīties Tallinas kinofestivālā, turklāt brīnišķīgajā “Sõprus” kinoteātrī, kurā bārs novietots tieši skatītāju zālē.

Arī šogad Kinoblogeri pavadīja vairākas neaizmirstamas dienas ikgadējā “Tallinas Black Nights Film Festival” jeb POFF, baudot kino un mūsu ziemeļu kaimiņvalsts viesmīlību, par ko īpašs paldies kinofestivāla organizatoriem un VisitEstonia!

Vardas vārds kinovēstures grāmatās bieži tiek rakstīts līdzās franču jaunā viļņa slavenākajiem pārstāvjiem, tomēr 89 gadus vecā režisore un viņas savdabīgais rokraksts ieņem visai unikālu vietu pasaules kino vēsturē. “Faces Places” ir sava veida ceļa filma, kurā Varda, viņas ikoniskā matu krāsa un franču fotogrāfs ŽR (JR) jeb Žans Renē ceļo pa Francijas laukiem, iemūžinot sastaptos cilvēkus un stāstus fotogrāfijās. Tās, krietni palielinātas, savu vietu atrod uz pilsētu sienām, fabriku ēkām un citur. (Iesaku papētīt ŽR “Instagram kontu, kurā starp fotogrāfa patiešām iespaidīgajiem darbiem redzami arī feini filmas kadri un aizkadri.) Fotogrāfija un attēls Vardu vienmēr ir interesējuši, tāpat kā vienkāršo cilvēku dzīvesstāsti, kuru unikalitāte atklājas Vardas un ŽR sirdssiltajā pieejā. Saskatīt neparasto ikdienišķajā, skaisto – pelēkajā, indivīdu – masā, tie ir šī kino ceļojuma vadmotīvi un abu mākslinieku mērķis. Varda vienmēr ir bijusi atvērta mākslinieciskiem meklējumiem, vienmēr droši eksperimentējusi savā nesaistītajā, brīvajā stilā. Viņas filmas ir medusmaize ar kino apsēstajiem, tajās eleganti ievīti kino vēstures, Vardas draugu un kolēģu, pasaulslavenu sižetu, kā arī pašas režisores daiļrades citāti krietnā apjomā.

Piemēram, viens no “Faces Places” brīnumainākajiem momentiem atdzīvina leģendāro skrējienu cauri Luvrai no Godāra “Autsaideru bandas” (“Bande à part”) (šo epizodi atkārtoti izspēlējis arī Bernardo Bertoluči filmā “Sapņotāji” (“The Dreamers”)). Smaids skatītāju sejās šajā brīdī jau ir iecementējies. Kaut kas ļoti dvēselisks caurstrāvo Vardas filmas, un “Faces Places” vairākkārt aizskar dziļākas stīgas, it īpaši, kad tiek pieminēts Vardas dzīvesbiedrs, franču kino klasiķis Žaks Demī. Demī (“Šerbūras lietussargi” (“Les parapluies de Cherbourg”), “Rošforas meitenes” (“Les Demoiselles de Rochefort”) mūžībā aizgāja pirms teju 30 gadiem, taču Vardas skatiens, pieminot vīru, joprojām iedveš bezgalīgu aizkustinājumu.

Faces Places

“Faces Places” sevī nes apburošu rotaļīgumu, izteiksmes vieglumu un vienlaikus saldsērīgu atskārsmi, ka šis, visdrīzāk, ir franču klasiķes pēdējais kinodarbs, ka laiks ir nesaudzīgs un tas mērķtiecīgi dzēš no pasaules atmiņas indivīdu atstātos nospiedumus. Neskatoties uz to, ka jūra vienas nakts laikā spēj izdzēst jebkādas liecības par režisores un fotogrāfa radīto kopdarbu, kino acs gan šo procesu, gan pašu režisori ir fiksējusi. Iemūžinājusi. Momenti un dzīves aiziet, bet filmas turpina dzīvot, un tā laikam ir kino lielākā burvība.

Tallinas kinofestivālā redzētās filmas, ko vēl paturēt redzeslokā: Borisa Hļebņikova drāma “Aritmija” un bosniešu pieteikums Oskara balvai “Men Don’t Cry” jeb “Muškarci ne plaču”.

Zane Timoņina,
īpaši Kinoblogeri.lv

Saistītie raksti