Kinoblogeru 2016. gada filmas

2016. gads lēnām, bet neizbēgami kārpās uz beigām, tāpēc ir īstais brīdis, lai atskatītos uz pēdējo 12 mēnešu laikā sastrādāto, pieredzēto un izbaudīto. Šogad, šķiet, visiem ir gājis kā pa kalniem un lejām, un arī kino industrija nav bijis nekāds izņēmums – mūs gan skumdināja briesmīgi blokbāsteri, gan, kas ir arī krietni patīkamāk, priecēja patiešām interesants un oriģināls kino. Negācijas šoreiz izlaidīsim – labāk parunāsim par pozitīvo. Tāpat kā pagājušajā gadā, kinoblogeri lika galvas kopā, lai katrs nodotu savu balsi par tām filmām, kuras šogad ir kļuvušas par spilgtākajiem ekrāna piedzīvojumiem.

Arī šogad topā filmas mēs nevis rindojām secībā pa vietām, bet gan katrs dalījāmies ar savām šī gada favorītēm, lai noteiktu, kuri veikumi šogad ir bijuši pamanītākie un iecienītākie. Esam daudz un dažādi, tāpēc arī mūsu kolektīvā gaume ir eklektiski raiba kā dzeņa vēders – kopā tika pieminētas 53 dažādas filmas (par 10 vairāk nekā pagājušajā gadā), un visbiežāk pieminētā filma saņēma balsis no septiņiem kinoblogeriem. Un, jā, varam jau tagad pačukstēt nedaudz priekšā, ka šogad visiecienītākās filmas titulu iegūst tikai viena filma! Bet par visu pēc kārtas.

1 balss – 24 filmas

The Revenant

  • Batman: Return of the Caped Crusaders – to, ka DC lielajām komiksu filmām pēdējā laikā ir gājis kā pa celmiem, pierāda tas, ka ne “Batman v Superman: Dawn of Justice”, ne “Suicide Squad” nav spējusi iekļūt šī gada iemīļotāko filmu topā, bet pilnīgi bez pārstāvniecības Betmens nav palicis – šogad sikspārņcilvēka fanus priecēja šī varoņa piedzīvojumi animētā formātā.
  • De Palma – nesen īstus svētkus leģendārā režisora Braiena de Palmas faniem sagādāja Noa Baumbahs un Džeiks Paltrovs ar savu dokumentālo filmu par lielmeistaru, kas ļāva pašam de Palmam stāstīt par savu garo un piedzīvojumiem pilno karjeru.
  • Eddie the Eagle – 2016. bija olimpiskais gads, atlētiem plosoties Rio, bet tiem, kam ziemas sporta veidi ir tuvāki, patiešām sirsnīgu un aizkustinošu piedzīvojumu sagādāja Dekstera Flečera veikums “Eddie the Eagle”, kas stāsta par pirmo Lielbritānijas pārstāvi olimpisko spēļu disciplīnā – tramplīnlēkšanā.
  • Elle – svētki šogad bija arī Pola Verhovena faniem, jo režisors pēc 10 gadu pārtraukuma atgriezās uz lielajiem ekrāniem, turklāt paveica to ar kārtīgu blīkšķi – “Elle” ir viena no skandalozākajām, bet noteikti interesantākajām šī gada filmām, ļaujot Izabellai Ipērai parādīt visu, ko viņa māk, provokatīvā stāstā, kura centrā ir… izvarošana.
  • Es esmu šeit – šogad viena no veiksmīgākajām latviešu filmām bija Renāra Vimbas stāsts par jaunu meiteni, kas cīnās ar dzīves piespēlētajām grūtībām, un zīmīgi, ka filma izpelnījās atzinību ne tikai mājās (“Es esmu šeit” ieguva arī Latvijas kino augstāko apbalvojumu – “Lielo Kristapu”), bet arī citur, tostarp Berlīnes kinofestivālā iegūstot “Kristāla lāci”.
  • Fantastic Beasts and Where to Find Them – Harija Potera maģiskā pasaule šogad atgriezās uz lielajiem ekrāniem, aizceļojot tālākā pagātnē – uz 20. gadsimta 20. gadu Ņujorku, kur ļāva vaļu dažādiem zooloģiskiem brīnumiem, protams, sagādājot kārtīgus pamatus vēl vismaz četrām plānotajām filmām.
  • Ghostbusters – ne viens vien internetā mītošs ņerga Pola Fīga filmu par četrām spoku medniecēm nolīdzināja līdz ar zemi, vēl neredzot ne kadra no šīs komēdijas, bet šis ir tikai kārtējais pierādījums tam, ka interneta ņergās klausīties nevajag, – tos, kuri deva filmai iespēju, gaidīja aizraujošs un asprātīgs piedzīvojums, kurš turklāt Krisam Hemsvortam deva iespēju pierādīt savu komiķa talantu sekretāres lomā.
  • Hell or High Water – labu vesternu nekad nevar būt par daudz, un par nepieciešamo Teksasas smilšu devu šogad parūpējās Deivids Makenzijs ar “Hell or High Water” – klasisku mūsdienu vesternu ar interesantiem tēliem un aizraujošu intrigu, kas spriedzi neatlaiž līdz pēdējam filmas brīdim.
  • Holy Hell – šogad topā ir atradusies vieta ne vienai vien dokumentālajai filmai, kārtējo reizi apliecinot to, ka šajā žanrā iespēju izpausties ir tikpat daudz kā mākslas filmās, un viens no interesantākajiem piemēriem ir “Holy Hell”, kuras režisors Vils Alens filmā stāsta par savu pieredzi kultā, kura dalībnieks viņš bija 22 gadus.
  • I, Daniel Blake – šogad Kannu kinofestivāla galveno balvu – “Zelta palmas zaru” – saņēma Kena Louča veikums “I, Daniel Blake”, un par smukām acīm šādus apbalvojumus, protams, nedod – filma ir dramatisks, nopietns stāsts par cilvēka cīņu par dzīvību baisajā birokrātiskajā sistēmā.
  • Midnight Special – Džefam Nikolsam (ja vēl neesat iepazinuši viņa iepriekšējos veikumus, labojiet šo kļūdu pēc iespējas ātrāk) šis ir bijis ražīgs gads – “Oskaru” sezonai sasniedzot savu kulmināciju, biežāk nākas dzirdēt viņa otrā veikuma – “Loving” – nosaukumu, bet gada sākumā Nikolss priecēja ar neparasto, Spīlberga cienīgo stāstu par tēvu, kurš cenšas pasargāt savu dēlu, kuram piemīt ļoti īpašas spējas.
  • One More Time with Feeling – viens no gada spēcīgākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem kino noteikti bija dokumentālā filma par Niku Keivu “One More Time with Feeling”, kura atspoguļoja to, kā Keivs ierakstīja albumu “Skeleton Tree” neilgu laiku pēc tam, kad traģiski gāja bojā viens no viņa dēliem.
  • Rogue One: A Star Wars Story – “Zvaigžņu karu” pasaules pirmajam lielā ekrāna paplašinājumam ceļš uz kinoteātriem nebija tik gluds, kādu to varbūt varētu vēlēties, un arī skatītāju mīlestība noteikti bija piezemētāka nekā “The Force Awakens” gadījumā pirms gada, bet, neskatoties uz nelieliem klupieniem, arī “Rogue One” noteikti ir uzskatāma par veiksmi.
  • Sieranevada – pierodot pie tā, ka ikdienā kinoteātru ekrānus lielākoties aizņem dažādi Holivudas produkti, sanāk piemirst, ka patiešām labu kino var atrast visdažādākajās pasaules vietās – tiem, kam ir līdz kaklam visi betmeni un aironmeni, noteikti ir vērts palūkoties, piemēram, rumāņu ģimenes drāmas “Sieranevada” virzienā, kura sacentās par galveno balvu Kannu kinofestivālā.
  • Spotlight – šī gada ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā galveno apbalvojumu nedaudz negaidīti ieguva filma “Spotlight”, bet diez vai kāds būtu gana drosmīgs, lai apgalvotu, ka šis uz patiesiem notikumiem balstītais stāsts par žurnālistiem, kuri atmaskoja pedofilijas gadījumus Romas katoļu baznīcā Bostonā, nebūtu šī augstā apbalvojuma cienīga filma.
  • The Big Short – to, cik viltīga, mākslīgi sarežģīta un brīžiem vienkārši absurda spēj būt pasaules finanšu sistēma, lieliski ilustrēja pazīstamais amerikāņu režisors Ādams Makejs, “The Big Short” atspoguļojot 2007.-2008. gada globālās finanšu krīzes sākumu un parādot tos, kuri mācēja šo sabrukumu izmantot savā labā.
  • The Childhood of a Leader – mākslu un politiku nošķirt vienu no otras nereti nav iespējams, un “The Childhood of a Leader”, Breidija Korbeja debija kā režisoram, politikā metās ar galvu pa priekšu, stāstam pievēršoties kāda fašistu līdera bērnībā piedzīvotajam – alegorijas un paralēles meklējam paši.
  • The Conjuring 2 – ar sīkveliem (jo īpaši ar šausmu filmu sīkveliem) vienmēr ir kā ar bitēm – nekad nevar zināt, kas mūs sagaidīs -, tāpēc reizes, kad stāsta turpinājums izdodas vismaz tik labs kā oriģināls, noteikti ir pieminēšanas vērtas, un “The Conjuring” sīkvels lika vilties reti kuram oriģinālās filmas fanam.
  • The Invitation – izveidot patiešām labu trilleri ar šausmu elementiem nav viegli – to noteikti var apliecināt ne viens vien kino industrijas censonis -, un, ja ir vēlme palūkoties, kā šīs lietas ir tiešām paveicamas, ir vērts noskatīties “The Invitation” – gudru trilleri, kas lēnām, bet pamatīgi ievelk skatītāju sava neparastā stāsta pavedienos.
  • The Jungle Book – “Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ,” pateica “Disney” studija, pirmā paspējot izveidot jaunu “Džungļu grāmatas” ekranizāciju (vēl topošo Endija Sērkisa versiju plānots izlaist 2018. gadā), un filma nenoliedzami bija veiksme – slavēti tika gan filmas tehniskie sasniegumi, gan tās spēja tomēr nepazaudēt sirdi un siltumu datoru pikseļos.
  • The Revenant – gada bilanci vērtējot, izrādās, ka Alehandro Injaritu iespaidīgais veikums tomēr tik ļoti iespaidīgs nav bijis, kā varbūt varēja likties filmas iznākšanas brīdī, bet jebkurā gadījumā “The Revenant” savu vietu vēstures annāles ir nopelnījusi – tieši šī filma sagādāja Leo viņa pirmo “Oskaru”!
  • War on Everyone – “buddy cop” žanrs savus zelta laikus, šķiet, piedzīvoja jau pirms kāda laiciņa, bet Džona Maikla Makdonas piķa melnajai komēdijai “War on Everyone” varētu būt pa spēkam to atdzīvināt – enerģisks, bezkaunīgs, asprātīgs un sprēgājošs kino, ko cilvēkiem, kuri viegli apvainojas, skatīties gan nevajadzētu.
  • Warcraft – videospēļu ekranizācijām uz lielā ekrāna līdz šim nav veicies pārāk labi, un arī “Warcraft” diez vai sev ieguva daudz jaunu pielūdzēju ar savu kino versiju, bet Dankana Džounsa veikums patiesībā jau bija domāts īstajiem “Warcraft” faniem, kuri pazīst drēbi un kuriem beidzot bija iespēja savu iecienīto maģisko pasauli izbaudīt visā tās krāšņumā.
  • Weiner – politiķi un viņu peripetijas ir patiešām auglīga augsne visdažādākajiem stāstiem ar visdīvainākajiem tēliem, un dokumentālais kino nav nekāds izņēmums – “Weiner” uzmanīgi seko līdzi bēdīgi slavenā politiķa Entonija Vīnera vēlēšanu kampaņai, kuras iespējamo veiksmi “noraka” paša Vīnera… seksa skandāli.

2 balsis – 12 filmas

Deadpool, Dedpūls

  • 10 Cloverfield Lane – reizēm vispatīkamāko pārsteigumu var sagādāt sīkvels, kuru neviens nemaz nav gaidījis. “10 Cloverfield Lane” uzkrita uz skatītāju galvām gandrīz vai kā sniegs no debesīm vasaras vidū, sagādājot neparastu, bet ļoti interesantu turpinājumu 2008. gada monstrfilmai “Cloverfield”.
  • A Monster Calls – nāve un tuva cilvēka zaudējuma sāpes ir viena no smagākajām tēmām, ko vispār var apspriest jebkādā mākslas darbā, tāpēc katram, kurš uzdrošinās to darīt, ir jābūt pārliecinātam par savām spējām. H.A. Bajonam ir izdevies izveidot aizkustinošu, sirdi plosošu un iejūtīgu stāstu par šīm sāpēm, kas sirdis neaizskars tikai tiem, kam tādu nav.
  • Deadpool – ja katram supervaronim, ko mums ir tā laime vai nelaime redzēt uz lielā ekrāna, “apakšā stāvētu” aktieris, kurš ir tik neprātīga entuziasma pilns par savu varoni, kā tas ir gadījumā ar Raienu Reinoldsu, diez vai mēs jebkad sūdzētos par supervaroņu filmu kvalitāti. Pārvarot visdažādākos šķēršļus, šogad uz ekrāniem beidzot nonāca tāda “Merc with a Mouth” versija, kādu bijām gaidījuši jau sen – bezkaunīga, asprātīga, vardarbīga un vienkārši traka.
  • Demolition – ieslīgstot savās ikdienas rutīnās, mēs mēdzam aizmirst par cilvēkiem visapkārt, un Žana Marka Valē jaunākā filma mūs visus aicina izlauzties no šiem ierastajiem rāmjiem un pademolēt savas dzīves, jo, iespējams, atradīsim tajās slēpjamies ko pavisam negaidītu. Turklāt, ja aicinātājs uz demolēšanu ir vienmēr lieliskais Džeiks Džilenhols, atliek tikai ņemt veseri rokā un mesties pārmaiņās.
  • Hacksaw Ridge – nu jau pirms diezgan daudziem gadiem Mels Gibsons krita absolūtā sabiedrības un Holivudas nežēlastībā savu privāto problēmu un publisko izdarību dēļ, bet šogad Gibsonam izdevās atgriezties tā pa īstam ar profesionālo un efektīgo “Hacksaw Ridge”. Filma ir uz patiesiem notikumiem balstīts iedvesmojošs stāsts par Otrā pasaules kara varoni, kurš karā glāba dzīvības, ne reizi neņemot rokās ieroci.
  • High-Rise – Bens Vītlijs ar savu oriģinālo stilu noteikti nav pa prātam visiem skatītājiem, bet tiem, kuri ar Vītliju atrodas uz viena viļņa, “High-Rise” – antiutopiskais brīdinājuma stāsts par sabiedrības fenomenālajām deģenerācijas prasmēm – bija kā īsta medus maize. Filma turklāt sagādāja vienu no šīgada baudāmākajiem muzikālajiem brīžiem ar hipnotisko “Portishead” kaverversiju dziesmai “SOS”.
  • Kubo and the Two Strings – svētki šogad bija arī visiem unikālās animācijas studijas “Laika” faniem, kurus iepriecināja studijas vadītāja Trevisa Naita debija režisora krēslā. “Kubo and the Two Strings” ir piedzīvojumu pilns un aizraujošs stāsts, kas gan arī pamanās kopā savīt nopietnas un dziļas tēmas, turklāt filmiņa ir, iespējams, krāšņākais un skaistākais “Laika” veikums līdz šim – ja esat redzējuši iepriekšējās “Laika” filmas, tad šiem vārdiem vajadzētu nozīmēt ļoti daudz.
  • Popstar: Never Stop Never Stopping – ar parodijām un “mockumentaries” jeb viltus dokumentālajām filmām vienmēr ir jāuzmanās, jo pārkāpt labas gaumes robežai ir, ai, cik viegli. Bet tāpēc gadījumi, kad viss izdodas lieliski, ir vēl jo patīkamāki, un to noteikti var teikt par Endija Semberga loloto projektu “Popstar”, kas asprātīgā veidā smīkņā par mūsdienu pompozajām popzvaigznēm un to lielajiem ego.
  • The Handmaiden – pirms pāris gadiem piedzīvojis savu debiju angļu valodā ar “Stoker”, šogad Dienvidkorejas režisors Parks Čan Vuks atgriezās dzimtajās mājās, skatītājiem piedāvājot neparastu, rotaļīgu un erotisku stāstu ar trillera cienīgu intrigu un pavērsieniem. Interesanti, ka “The Handmaiden” ir velsiešu rakstnieces Sāras Votersas romāna “Fingersmith” ekranizācija, filmai darbību pārceļot no Britu salām Viktorijas laikmetā uz Koreju.
  • The Neon Demon – apgalvojums, ka kino faniem domas par Nikolasu Vindingu Refnu un viņa darbiem dalās, skaisti ietilptu kategorijā “maigi teikts”, un šogad Refns, kuru pašu, visticamāk, vispār neinteresē, ko citi par viņu domā, piegādāja jaunu munīciju gan saviem kritiķiem, gan faniem ar “Neon Demon”. Kamēr kritizētāji kliedz, ka Refna filmā par modes pasauli stils kārtējo reizi triumfē pār saturu, Refns droši vien klusi smej, ka reizēm jau stils un saturs var būt viens un tas pats.
  • The Salesman – nopietnu, izsmalcinātu un pārdomas raisošu drāmu šogad piedāvāja viena no irāņu kino spožākajām zvaigznēm režisors Asgars Farhadi, kura jaunākā filma aizņēmās nosaukumu no slavenās Artūra Millera lugas “Komivojažiera nāve” (tātad uzreiz skaidrs, kurā virzienā lūkoties, tuvāk sākot pētīt filmas tēmas). Filma turklāt piedzīvoja lielus panākumus Kannu kinofestivālā, kur tai tika piešķirta gan balva par labāko aktiera sniegumu (Šahabam Hoseini), gan apbalvojums par labāko scenāriju.
  • Toni Erdmann – faktam, ka šī vācu komēdija/drāma par kādas sievietes sarežģītajām attiecībām ar ekscentrisko tēvu ir vairāk nekā divarpus stundas gara, patiesībā nevajadzētu nobaidīt nevienu, jo, kā mēs labi zinām, lieliskās filmās stundas aizrit nemanot, un “Toni Erdmann” noteikti ir viens no šiem gadījumiem. Ja vēl nav sanācis noskatīties šo filmu, tad mudīgi jācenšas labot šo kļūdu, jo paredzams, ka par “Toni Erdmann” runāsim vēl ilgi (neaizmirsīsim, ka tieši šī filma ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā filma).

3 balsis – 5 filmas

Captain Fantastic, Kapteinis Fantastika

  • American Honey – spēt noķert uz ekrāna jaunības dienu trakumu, aizrautību un nereti arī vieglprātību nav viegls uzdevums, bet šogad ar to spīdoši tika galā Andrea Arnolda savā filmā “American Honey”. Gandrīz trīs stundu garais stāsts par jaunu meiteni, kura pievienojas grupai jauniešu, kuri apceļo Ameriku, pārdodot žurnālus, ne brīdi neļāva skatītāju uzmanībai atslābt, neskatoties uz to, ka sižetiskās līnijas tika tikai ieskicētas, vairāk paļaujoties uz sajūtām un iespaidiem. Filma par nākotnes zvaigzni, visticamāk, būs padarījusi Sašu Leinu, kurai galvenā loma “American Honey” bija arī debija kino, bet par savām aktiermākslas prasmēm kārtējo reizi atgādināja Šia Lebafs.
  • Captain Fantastic – nē, “Captain Fantastic” nav nekāds Kapteiņa Amerikas attāls brālēns, patiesībā filma ir stāsts par cita veida supervaroni – ekscentrisku tēvu, kuram nākas vienam pašam tikt galā ar bariņu bērnu pēc sievas nāves, turklāt jāspēj to darīt, ievērojot visus līdz šim piekoptos ģimenes principus. Filma skatītājus spēja gan sasmīdināt, gan likt noskumt, bet tās galvenais sasniegums ir spēja likt ikvienam skatītājam palūkoties pašam uz savu dzīvi un to, kā tā tiek dzīvota. Fakts, ka neparasto ģimenes galvu atveido vienmēr lieliskais un savdabīgais Vigo Mortensens, ir vēl papildu ķirsītis uz jau tā ļoti, ļoti gardas kūkas.
  • Green Room – grodu un efektīgu trilleru vispār nekad nevar būt par daudz, un, ja tajos vēl galvenie varoņi dod pa ķobi (un ne tikai) neonacistiem skinhediem, tad laime ir pilnīga. “Green Room” sagādāja fantastisku spriedzes un baisu šausmu devu, no kuras cilvēkiem ar vājākiem nerviem droši vien labāk būtu turēties pa gabalu. Ļoti skumji, protams, ka šī filma paliks kā viens no pēdējiem veikumiem Antona Jeļčina karjerā – šogad talantīgais aktieris pāragri aizgāja no dzīves traģiskā negadījumā.
  • Juste la fin du monde – bezkaunīgi talantīgais kanādiešu brīnumbērns Ksavjē Dolans šogad turpināja savu spilgto karjeru, bet tik silta uzņemšana, kādu piedzīvoja viņa iepriekšējā filma “Māmiņa”, šoreiz viņam neizdevās. Ne viens vien kritiķis spļaudījās par Dolana jauno veikumu – ģimenes attiecību drāmu -, bet šādi spriedumi šoreiz izrādījās pārsteidzīgi, jo filma tomēr iemantoja gan skatītāju uzmanību, gan mīlestību, iegūstot arī vienu no galvenajām balvām Kannu kinofestivālā. Turklāt zīmīgi, ka pats Dolans šo uzskata par savu līdz šim labāko veikumu.
  • Sing Street – 80. gadu nostalģija šogad sita augstu vilni – visi kā traki, protams, skatījāmies “Stranger Things”, bet tiem, kuru sirdis vēlējās kādu muzikālāku baudījumu, bija vērts lūkoties “Sing Street” virzienā. Optimisma un sirsnības pilnā filma par puikām, kuri dibina grupu, lai atstātu iespaidu uz meiteni, priecēja gan ar jauniem skaņdarbiem, gan jau iemīļotām melodijām no attiecīgā laika perioda populārajām grupām. Piemetot vēl visam klāt nedaudz īru šarma, kopā sanāk muzikāli brīnišķīgs piedzīvojums ar lielum lielu sirdi.

4 balsis – 4 filmas

The Nice Guys, Foršie džeki

  • O.J.: Made in America – “Pag, pag, pag, vai tad šis nav seriāls?” – iespējams, ka šāds jautājums var rasties ne vienam vien šo rindu lasītājam, kas ir tikai loģiski, jo “O.J.: Made in America” patiešām ir dokumentāls miniseriāls ar piecām sērijām kopumā gandrīz astoņu stundu garumā. Taču “O.J.”, viltīgi mahinējoties, šobrīd tiek uzskatīta arī par vienu no galvenajām pretendentēm ASV Kinoakadēmijas balvai labāko dokumentālo filmu kategorijā, tāpēc atļāvāmies to iekļaut arī mūsu sarakstā. Stāsts par bēdīgi slaveno O.Dž. Simpsonu ir zināms gandrīz ikvienam, taču diez vai kāds tajā kādreiz ir iedziļinājies tik detalizēti un pamatīgi, kā tas notiek šajā filmā. Rūpīgā un skrupulozā darbā filma ne tikai atklāj daudz faktu un detaļu par savu izpētes objektu, bet arī, kā jau tas labākajiem dokumentālajiem darbiem pienākas, liek skatītājiem ar citām acīm palūkoties uz plašākiem tematiem.
  • The Hateful Eight – filmas ceļš līdz lielajiem ekrāniem nebūt nebija viegls, bet beigu beigās varam tikai un vienīgi priecāties, ka Kventins Tarantino tomēr neatmeta filmai ar roku. “The Hateful Eight” ir īsta bauda Kventina faniem, kārtējo reizi piedāvājot tikai viņam raksturīgo atmosfēru, dialogus un savdabību. “Pretīgā astotnieka” lomās iejutās visdažādākie aktieri – gan Kventina ilggadējie sadarbības partneri, gan jaunas sejas -, kopā radot traku, paredzami vardarbīgu, bet ļoti, ļoti asprātīgu filmu. Un “The Hateful Eight” varam visi pateikties par vērtīgo mācību vienmēr ar aizdomām lūkoties lielo kafijas kannu vai termosu virzienā.
  • The Nice Guys – fakts, ka Šeina Bleka veidotā komēdija piedzīvoja diezgan pamatīgu finansiālo izgāšanos, ir viena no 2016. gada lielākajām netaisnībām. “The Nice Guys” pilnīgi noteikti ir viena no jestrākajām šī gada filmām, Bleka jokiem spīdot viņa veiklajos dialogos ar neprātīgu līksmi. Rasela Krova un Raiena Goslinga tandēms uz lielā ekrāna, atveidojot privātdetektīvus, strādāja pārsteidzoši labi, liekot skatītājiem brīžiem smieties līdz asarām – jo īpaši jāuzteic Goslinga sniegums totāla ņergas, kurš kaut kā tomēr pamanās panākt savu, lomā. Ja vasaras blokbāsteru jūklī sanāca palaist garām šo komēdiju, tad noteikti to ir vērts uzmeklēt tagad un sarīkot Šeina Bleka vakaru mājās, jo “The Nice Guys” tematiski lieliski ies kopā ar Bleka 2005. gada veikumu “Kiss Kiss Bang Bang”.
  • Zootopia – esam pieraduši uzskatīt “Pixar” par šībrīža karali un valdnieku animācijas jomā, bet šīs studijas panākumi ir likuši sasparoties arī citiem, un šogad topā nevienu “Pixar” filmu nemaz neatradīsim, taču “Disney” studijas “Zootopia” gan ir iemantojusi mūsu simpātijas. Fakts, ka animācijas filma par dzīvniekiem kļuva par vienu no pelnošākajām gada filmām, diez vai ir pārsteidzošs, bet tas, ka šī pati filma kalpoja kā lieliska alegorija mūsdienu pasaules smago problēmu atspoguļošanai, gan bija nedaudz negaidīti. Apspēlējot tādas tēmas kā rasismu un aizspriedumus, “Zootopia” spēja gan runāt par nopietnām tēmām, gan izklaidēt kā mazus, tā lielus skatītājus (turklāt iekļaujot brīnišķīgu “Breaking Bad” parodiju). Neaizmirsīsim turklāt par tiem……………………. sliņķiem.

5 balsis – 3 filmas

The Witch

  • Manchester by the Sea – uzvarētāji šoreiz bija tie, kuri paspēja Keneta Lonergana filmu noskatīties jau novembrī kinofestivālā “Spektrs”, jau laicīgi iepazīstoties ar vienu no galvenajām pretendentēm uz visaugstākajiem kino apbalvojumiem šajā balvu “sezonā”. “Manchester by the Sea” ir spēcīga drāma par ģimenēm, to locekļu sarežģītajām attiecībām, par traģēdijas iznīcinošo spēku un to, kā mēs tiekam galā ar sāpīgiem zaudējumiem. Filmas spēks slēpjas tās šķietamajā vienkāršībā un neuzspēlētajā attieksmē – mēs vērojam, kā galvenie varoņi cīnās ar dažādām ikdienišķām, pat ļoti parastām problēmām, pamazām, pamazām atklājot visas tās sāpes un šausmas, kas glabājas katra sirdī. Lai gan tematiski “Manchester by the Sea” nav tā vieglākā filma, daudz runājot par nāvi un zaudējumu, tā vietām ir arī gandrīz negaidīti asprātīga, parādot, ka smiekli un sāpes spēj atrasties viens otram līdzās, neizslēdzot viens otra eksistenci. Kā arī, visticamāk, varam jau diezgan droši prognozēt, ka tieši Keisijs Afleks, galvenās lomas atveidotājs, drīz vien kļūs par “Oskara” balvas ieguvēju par darbu šajā filmā.
  • Swiss Army Man – filma ar skanīgo latviskoto nosaukumu “Mans draugs – nenopietns līķis” ir spilgts pierādījums tam, ka vīru no cepures skatīt nekad nevajag. “Uz papīra” stāsts par vīru, kurš pludmalē atrod purkšķošu līķi un sāk ar to draudzēties, izklausās diezgan apšaubāmi, bet tie, kuri deva iespēju šai patiešām oriģinālajai filmai, to noteikti nenožēloja. “Swiss Army Man” ir ļoti, ļoti savāda filma, bet savā dziļākajā būtībā tā runā par visiem saprotamām tēmām – mīlestību, draudzību, vēlmi atrast vietu, kur iederēties, “Jurassic Park” absolūto lieliskumu. Pols Deino šeit ir ticis pie kārtējās interesantās lomas, bet vēl jo lielāks pārsteigums gaida Daniela Redklifa cienītājus – tieši viņš ir iejuties “nenopietnā līķa” lomā, demonstrējot… interesantas prasmes. Pēc filmas noskatīšanās arī iesakām uzmeklēt tās brīnišķīgo skaņu celiņu, kas atmiņā paliek tikpat spēcīgi kā aina, kurā Deino izmanto Redklifu kā motorlaivu.
  • The Witch – pēdējā laikā šausmu filmu žanrā raganas bija zaudējušas savu popularitāti, bet tam vajadzētu mainīties, pateicoties lieliskajam Roberta Egersa veikumam filmā “The Witch”. Egersam ir izdevusies ārkārtīgi spilgta debija režijā – baiss šausmu stāsts, kas spēj pārbiedēt skatītājus gandrīz vai tikai ar atmosfēru vien. Savijot kopā pagānismu, kristietību, bailes no nezināmā un to visu ietērpjot autentiskos 17. gadsimta dialogos, Egerss vērpj hipnotizējošu stāsta pavedienu, no kura atraut acis ir neiespējami, nepārtraukti liekot mums minēt, kurš tad patiesībā ir vainīgs pie nelaimēm, kas piemeklē stāsta varoņus. “The Witch” iztiek bez lētiem šausmu filmu trikiem, tā vietā vairāk paļaujoties uz klusumu, krāsu gammu un tukšiem skatieniem. Turklāt tā sniedz patiešām vērtīgu mācību – turēties pa gabalu no tiem sasodītajiem melnajiem āžiem.

6 balsis – 4 filmas

Nocturnal Animals, Nakts dzīvnieki

  • Arrival – par Denī Vilnēva talantu šaubījās reti kurš, bet pat tie, kuri vēl kaut kādu iemeslu dēļ nebija pārliecināti par viņa prasmēm, noteikti savas domas bija spiesti mainīt pēc “Arrival” noskatīšanās. Filmu par citplanētiešiem un viņu viesošanos uz Zemes ir vairāk nekā saprašanas, bet vēl neviens stāsts šo tēmu nebija apspēlējis tā, kā to paveic šī filma, galveno uzmanību pievēršot tieši komunikācijai ar atbraucējiem (protams, beigu beigās pasakot krietni vairāk par cilvēkiem pašiem, nevis citplanētiešiem). Mūsdienu satrauktajā politiskajā laikā filma nāk ar ļoti vienkāršu, bet svarīgu un optimistisku vēstījumu – lai piedzīvotu panākumus, cilvēkiem ir jāsadarbojas vienam ar otru un izolacionisms ne pie kā laba nenovedīs. Vilnēvs filmu režisē ar drošu un pārliecinātu roku, veidojot vizuāli krāšņu piedzīvojumu, lieliski parādot cilvēku bailes un neizpratni, sastopoties ar ko nezināmu. Viņam talkā nāk lieliski aktieri, no kuriem visspožāk spīd Eimija Adamsa, kurai pilnībā pieder šī filma, – viņas iejūtīgais un smalkais tēlojums ir filmas centrs un tās sirds. “Arrival” iztiek bez citplanētiešu filmām tik ierastā trādirīda, tā vietā atalgojot uzmanīgos skatītājus, pievēršoties filozofiskākām pārdomām par komunikācijas lomu dzīvē, kopīga darba nozīmi un vienkārši mīlestības milzīgo spēku.
  • Captain America: Civil War – “Marvel”, kā nu jau ierasts, šogad mūs atkal priecēja ar divām filmām, bet atmiņā vairāk iespiedies acīmredzami ir pirmais veikums. “Civil War”, lai gan formāli piederīga “Captain America” sāgai, mierīgi varēja uzskatīt par sava veida “Avengers 2,5”, jo kopā ar Stīvu Rodžersu šeit plosījās vesels lērums jau iemīļoto supervaroņu (no ierastajiem darboņiem patiesībā pietrūka tikai Halka un Tora), un “rubaks” sanāca pamatīgs. Konflikts galveno varoņu starpā bija neizbēgams, un jau iepriekšējās filmas sniedza mājienus par to, ka šāda tipa konfrontācija ir gaidāma, tāpēc uz filmu tika liktas ļoti lielas cerības, un Džo un Entonijs Russo nepievīla. Lai gan darbojošos personu bija daudz, filma tomēr spēja katram sagādāt pa kādam brīdim, kad paspīdēt, nekad arī neaizmirstot, ka tās centrālais varonis ir Rodžerss, kura strīds ar Toniju Starku sašķēla ne tikai pašus Atriebējus, bet arī fanus, liekot izvēlēties starp “Team Cap” un “Team Iron Man”. Filmai turklāt vēl bija jāpaspēj iepazīstināt skatītājus ar pavisam jauniem varoņiem, ko tā arī spēja paveikt teicami. Jo īpaši jāuzteic Zirnekļcilvēka ilgi gaidītā parādīšanās “Marvel” kino pasaulē, kas liek ar krietni lielākām cerībām lūkoties nākamgad gaidāmās solofilmas virzienā.
  • La La Land – Holivudā oriģinālie mūzikli ir krituši pilnīgā nežēlastībā, bet ar to nav gatavs samierināties Deimiens Čazels, kurš pēc lieliskus panākumus piedzīvojušās filmas “Whiplash” veidošanas noņēma ķerties klāt ilgi lolotajam sapnim par jauna mūzikla izveidi. Nosaukt “La La Land” par riskantu projektu būtu tas pats, kas nepateikt neko, tāpēc fakts, ka filma ir vairāk nekā izdevusies, priecē ne tikai Čazelu un viņa komandu, bet arī visus laba kino cienītājus, sniedzot cerību, ka nākotnē šādi unikāli darbi mūs varbūt izklaidēs biežāk. “La La Land” savā būtībā ir vienkāršs, bet sirsnības un optimisma pilns, brīžiem arī ļoti saldsērīgs stāsts par sapņotājiem, iedvesmojot skatītājus cīnīties par savām vēlmēm un plāniem. Turklāt tas viss notiek brīnišķīgas, iepriekš nezināmas, bet nekavējoties iemīļojamas mūzikas pavadījumā. Čazels nekautrējas spēlēties ar mūziklu nosacītību, gan liekot filmas galvenajiem varoņiem mesties dejā zvaigžņu (to, kas debesīs, nevis to, kas Holivudā mīt) ielenkumā, gan sākot filmu ar dziesmu un deju, ko izpilda vesels bars auto vadītāju, kuri nīkst sastrēgumā. Arī ar aktieru izvēli Čazels (kuram, starp citu, ir tikai 31 gads!) ir trāpījis precīzi, kārtējo reizi ļaujot Emmai Stounai un Raienam Goslingam demonstrēt savu “jūtu ķīmiju” uz lielā ekrāna.
  • Nocturnal Animals – Toma Forda debija režijā ar 2009. gada filmu “A Single Man” bija izdevusies tik spilgta, ka viņa šī gada veikumu kino pasaule gaidīja ar neprātīgu nepacietību. Bet Fords, auša tāds, izdomāja, ka šī ir lieliska iespēja parotaļāties ar saviem cienītājiem, sagādājot darbu, kas skatītājus sašķēla divās pretējās nometnēs – kamēr vieni filmu slavē, citi nolīdzina to gar zemi. Kinoblogeri acīmredzami pieder pie tiem pirmajiem – “Nocturnal Animals” ir viltīga, brīžiem uzspēlēti ārišķīga, bet intriģējoša metafikcionāla rotaļa, kas, iespējams, ar savu divdomīgo noslēgumu nesniedz gaidīto skaisto atrisinājumu (kā jau pati dzīve, ha!), bet noteikti liek aizdomāties. Fords, protams, ar savu profesionālo dizainera aci filmā sagādā fantastisku estētisko baudījumu, atrodot mežonīgi grotesku skaistumu pat dīvainākajās situācijās. Viņam palīdz, protams, arī lieliskais aktieru ansamblis, kurā īpaši spīd vienmēr lieliskais Džeiks Džilenhols un Eimija Adamsa (kurai šis ir vairāk nekā izdevies gads). Bet Maikls Šenons šeit ir ticis pie kārtējās tik ļoti “šenonīgās” lomas, ka iedomāties tajā kādu citu aktieri ir vienkārši neiespējami.

7 balsis – 1 filma

Hunt For the Wilderpeople, Mežakuilis un ūdenskrese

  • Hunt for the Wilderpeople – šogad kinoblogeru kolektīvajā sirdī visdziļāk iekritusī filma, kā izrādās, ir Taikas Vaititi režisētā brīnišķīgā piedzīvojumu filma “Hunt for the Wilderpeople”. Iespējams, ka katrā no mums kaut kur vēl slēpjas piedzīvojumu kāre, kas lika tik ļoti pieķerties tieši šai filmiņai, kas pie skatītājiem šeit atceļojusi pavisam tālu ceļu – no Jaunzēlandes. “Hunt for the Wilderpeople” ir sirsnīgs, bet nekādā gadījumā ne lēti sentimentāls stāsts, kas gan liks smieties skaļā balsī, gan klusi apcerēt dzīves sarežģītību. Viens no galvenajiem elementiem, kas nodrošina filmas veiksmi, ir fantastiskais aktieru tandēms tās centrā – lielmeistars Sems Nīls neapmierināti rūcošā audžutēva lomā un jaunpienācējs Džulians Denisons, kurš iejuties dzīves pabērna, huligāna ar zelta sirdi tēlā. Vaititi lieliski savij kopā gan komēdiju, gan pat traģēdiju, to visu papildinot ar asprātīgām atsaucēm uz popkultūru – filmas dialogs par “Terminatoru” ir gandrīz vai labāks par visu iepriekšējo “Terminatora” filmu, ko skatījāmies pagājušajā gadā. Turklāt tam visam kā papildu prieks vēl nāk klāt skaistā Jaunzēlandes daba, pa kuru plosās galvenie varoņi un viņu vajātāji. “Hunt for the Wilderpeople” un Vaititi iepriekšējais veikums – amizantā vampīrkomēdija “What We Do in the Shadows” – apliecina, ka viņa talants ir ļoti liels un ka nākotnē no šī režisora varam gaidīt ļoti interesantus veikumus (starp citu, jau nākamgad redzēsim, kā Vaititi humors un pieeja iet kopā ar “Marvel” pasauli – viņam uzticēta nākamā Tora filma “Thor: Ragnarok”).

Saistītie raksti