Leļļu animācijas maģija studijā “Laika”

Animācijas filmu pasaulē nešaubīgi dominē lielie “dūži”, kurus nosaukt, visticamāk, nebūtu grūti pat skatītājiem, kuri kinoteātros viesojas tā paretāk, – visiem ir labi pazīstami un daudziem ir iemīļoti stāsti, ko animācijas formā stāsta tādas filmu studijas kā “Pixar”, “Disney”, “DreamWorks” un citas. Taču tās nebūt nav vienīgie animācijas pasaules darboņi, turklāt nereti tieši mazākās studijas, piemēram, labi zināmā “Aardman” studija, kas darbojas plastilīna animācijas lauciņā, ir tās, kuras pamanās izveidot visneparastākos, oriģinālākos un intriģējošākos lielā ekrāna piedzīvojumus.

Viena no šīm mazajām, bet pilnīgi noteikti uzmanības vērtajām censonēm ir Laika” – salīdzinoši jauna studija, kura savos 11 darbības gados tomēr ir izpelnījusies daudzu skatītāju un kritiķu atzinību ar savām četrām filmām, kuras visas ir veidotas stop motion tehnikā, filmas veidojot nevis pilnībā ar datoru, bet gan izmantojot lellītes un rūpīgi izstrādājot katru no atsevišķajiem kadriem, ko redzam uz ekrāna. Oktobra beigās uz Latvijas kinoteātru ekrāniem nonāks svaigākais šīs unikālās studijas veikums – Kubo un divas stīgas” -, un šim notikumam par godu ielūkosimies “Laika” vēsturē un turpmākajos plānos.

Par īsto “Laika” dzimšanas gadu ir uzskatāms 2005. gads, kad šis vārds tika piešķirts studijai, kas tika izveidota uz “Will Vinton Studios” bāzes. To 2002. gadā iegādājās amerikāņu uzņēmējs Fils Naits – sporta preču uzņēmuma “Nike” dibinātājs un, protams, līdz ar to arī miljardieris. Studijā kā animators darbojās arī Naita dēls Treviss Naits, kurš ar laiku pārņēma studijas vadību, jau 2005. gadā, kad “Laika” ieguva savas šībrīža aprises, ieņemot svarīgus amatus studijā (interesanti, ka Treviss nav vienīgā kāda miljardiera atvase, kura savu vecāku sniegtās iespējas ir izmantojusi, lai darbotos kino industrijā, – piemēram, piektā bagātākā cilvēka uz pasaules – Lerija Elisona – meita Megana Elisona dibināja kompāniju “Annapurna Pictures”, kas lielākoties nodarbojas ar nopietnu, sarežģītu un nereti neērtu drāmu, no kurām citi novēršas, producēšanu). Šobrīd tieši Treviss strādā “Laika” kā studijas prezidents un galvenais izpilddirektors. Tas gan viņam nav licis pašam mest pie malas darbu filmu veidošanā – tieši Treviss ir “Laika” jaunākās filmas “Kubo un divas stīgas” režisors, kaut kā pamanoties tikt galā ar visiem saviem pienākumiem.

Coraline/Korelaina

Studijai “Laika” pēc tās dibināšanas vajadzēja četrus gadus, lai uz ekrāniem nonāktu tās pirmais pilnmetrāžas veikums – Nīla Geimena grāmatas Korelaina” (“Coraline”) ekranizācija -, kuru režisēja slavenās stop motion filmas “The Nightmare Before Christmas” režisors Henrijs Seliks. Ceļš pie skatītājiem filmai un pašai studijai nebija viegls – “Laika” nācās dzirdēt ne vienu vien atraidījumu, kad tā vērsās pie lielākām studijām un filmu izplatītājiem, piedāvājot sadarbības iespējas, kas salīdzinoši mazajai studijai bija nepieciešamas, lai tās darbi sasniegtu gana lielas auditorijas. Atraidījumu iemesli bija visdažādākie: daži uzskatīja, ka stop motion tehnika ir jau sen nogājis etaps un vienkārši pārāk liela ķēpa, citi domāja, ka skatītājus neinteresēs samērā baisais stāsts, kura galvenā varone turklāt ir meitene. Beigu beigās “Laika” atrada dzirdīgas ausis studijas “Universal” paspārnē esošajā “Focus Features” un lika visiem skeptiķiem nokaunēties, jo “Coraline” bija absolūts triumfs. Filma izpelnījās sajūsmas un atzinības pilnus vārdus gan no skatītājiem, gan kritiķiem, kā arī no pašas filmu industrijas, kas novērtēja neprātīgo darba apjomu, kas tika ieguldīts šajā neparastajā filmā. “Coraline” saņēma arī nomināciju “Oskara” balvai labākās animētās filmas kategorijā, kur gan nācās piekāpties Pīta Doktera “Pixar” šedevram “Up”.

“Coraline” bija pirmā “Laika” filma, taču tā uzreiz iemiesoja būtībā visas īpašības, kuras laika gaitā kļuva par “Laika” firmas zīmēm. Studija nekautrējas un nebaidās uz ekrāna risināt sarežģītas un nereti pat drūmas tēmas – atsvešinātību, bailes, vilšanos un citas. Turklāt, lai gan katra no “Laika” filmām ir veidota savā unikālajā pasaulē ar savu vizuālo tēlu, visas filmas vieno vairāk vai mazāk uzsvērti groteska pieskaņa. Ikkatrs tēls, ko “Laika” filmās var redzēt uz ekrāna, ir savā veidā “nepareizs” – izstīdzējis, ar milzu galvu, greizām ķermeņa proporcijām, visspicāko degunu -, taču tajā pašā laikā katra no lellītēm ir unikāli skaista un neaizmirstama. Starp citu, tiem, kurus īpaši interesē tieši filmu tehniskā puse un darbs ar lellēm, ir vērts pakavēties kinoteātros, pagaidot līdz “Laika” filmu titru beigām, jo studija, līdzīgi kā komiksu filmu smagsvari “Marvel” un citi,  tur ievieto nelielus papildmateriālus – šajā gadījumā ieskatus leļļu un filmu tapšanas procesā.

“Coraline” izpelnījās daudz atzinības, taču tajā pašā laikā filmas šķietamais drūmums, tumšums un sižets ar šausmu filmas elementiem – meitene nonāk “otrādā” pasaulē, kur sastop savu “otru” māti un tēvu, kuri aicina meiteni palikt pie sevis, bet ar nosacījumu, ka viņai acu vietā tiek piešūtas pogas -, iespējams, atbaidīja ne vienu vien vecāku, kuri domāja, ka viņu atvases vēl tik nopietnām tēmām nav gatavas. Taču piesardzība šajā gadījumā un arī ar citām “Laika” filmām varbūt pat bija pārsteidzīga – pats Nīls Geimens atzīst, ka gan grāmata, gan arī filma pieaugušajiem šķiet krietni baisāka nekā bērniem. Geimens norāda, ka bērni, kurus vēl nenomoka drūmas atmiņas par savas bērnības pārdzīvojumiem, intuitīvi uztver to, ka tas ir piedzīvojumu stāsts, kurš beigsies labi. Pieaugušie ar savu “bagāžu” ir tie, kas baidās no stāsta un neuzticas tā autoriem, pieļaujot, ka dēkas var beigties slikti. Tā nu kinoteātros reizēm varot novērot paradoksālu ainu – bērni mierina savus vecākus, skaidrojot, ka tā taču ir tikai filma. To pašu var teikt arī par nākamajiem “Laika” veikumiem.

Paranorman/Paranormans

Skatītājiem, kurus sajūsmināja “Coraline”, līdz nākamajai “Laika” filmai vajadzēja nedaudz paciesties – darbs ar stop motion animācijas tehniku ir laikietilpīgs, tāpēc otrā studijas filma – ParaNorman” – uz ekrāniem nonāca tikai 2012. gadā. Arī šīs filmas galvenais varonis bija gados jauns un iekūlās pamatīgās nepatikšanās, bet šoreiz klapatas bija saistītas ar zombijiem, lāstiem un spokiem. “ParaNorman” vēl jo vairāk pierādīja, ka “Laika” filmas izklaidēs gan mazos, gan lielos skatītājus – ja bērnus iepriecināja un viegli pabaidīja aizraujošais, piedzīvojumu pilnais stāsts par draudzību un drosmi, gados vecākie skatītāji varēja priecāties par neskaitāmajām popkultūras un filmu klasikas atsaucēm un vieglumu, ar kādu “ParaNorman” runāja par dažbrīd ļoti nopietnām un aktuālām tēmām. Piemēram, “ParaNorman” ieguva slavu kā pirmā “meinstrīma” animācijas filma, kurā viens no galvenajiem varoņiem, kā izrādās, ir homoseksuāls.

Lai gan “Laika” darbojas ļoti tradicionālā animācijas tehnikā – stop motion -, tā nebaidās no jauninājumiem un dažādiem izgudrojumiem. Tieši pretēji – studijas pārstāvji vienmēr uzsver, ka “Laika” ir gatava jaunām idejām un tehniskiem risinājumiem, kas padarītu animatoru un pārējo filmas veidošanā iesaistīto cilvēku darbu vieglāku, interesantāku un raitāku. Ja “Coraline” bija viena no pirmajām filmām, kas popularizēja 3-D printeru izmantošanu stop motion filmu veidošanā, pēc tam individuāli krāsojot izveidotās lellīšu detaļas, tad “ParaNorman” veidošanā pirmoreiz tika izmantoti krāsainie 3-D printeri, kas vēl jo vairāk atviegloja filmas veidošanu, ļaujot salīdzinoši ātri izveidot lielu daudzumu detaļu.  Tas nozīmēja, ka, piemēram, paša galvenā varoņa – Normana – sejas izteiksmes varēja kļūt vēl dzīvīgākas un dažādākas. “Laika” vienmēr ir uzsvērusi, ka pilnīgi bez datoranimācijas iztikt gan nav iespējams. Piemēram, datorefekti nepieciešami, lai izdzēstu aukliņas, kas lelles notur to pozīcijās, lai izdzēstu līnijas starp dažādām leļļu seju daļām, kā arī reizēm – lai piepalīdzētu ar dažiem vērienīgākajiem filmu brīžiem. Taču studijas vadītājs Treviss Naits uzsver, ka “Laika” vienmēr ievēro principu vispirms censties izdomāt, kā attiecīgo ainu izveidot pa īstam, pie datorefektiem ķeroties klāt tikai kā pie pēdējā iespējamā risinājuma.

Boxtrolls/Kastīši

Līdz nākamajai “Laika” filmai – Kastīšiem” (“The Boxtrolls”) – bija jāgaida nedaudz mazāk – divi gadi. Filma savu pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada nogalē, un tā, nu jau ierasti, saņēma neskaitāmus slavas un sajūsmas pilnus vārdus. “The Boxtrolls” arī, protams, bija veidota stop motion veidā, bet “Laika” šoreiz sev bija sagādājusi jaunu izaicinājumu – ja “Coraline” un “ParaNorman” darbība norisinājās vairāk vai mazāk mūsdienīgā pasaulē, tad “Kastīši” apdzīvoja Viktorijas ēras Angliju, turklāt filmas nosaukumā minētie briesmonīši izrādījās dažādus krāmus mīlošas radības, kuras krāja atrastās, cilvēku izmestās mantas, lai tās pēc tam izmantotu saviem mērķiem. Turklāt visam tam pa virsu vēl bija liels daudzums siera (vārda vistiešākajā nozīmē). “Laika” animatori, dizaineri un pārējā komanda ar uzdevumu tika galā lieliski, izveidojot burvīgu grāmatas “Here Be Monsters” ekranizāciju, uzburot brīnišķīgu vidi, kurā pazīstamus elementus vajadzētu ieraudzīt gan Čārlza Dikensa, gan Roalda Dāla darbu cienītājiem. “Laika” centienus arī šoreiz, tāpat kā “Coraline” un “ParaNorman” gadījumā, novērtēja arī ASV Kinoakadēmija, atalgojot “The Boxtrolls” ar nomināciju “Oskara” balvai.

Kubo and the Two Strings/Kubo un divas stīgas

“Laika” “svaigākais” veikums ir drīzumā gaidāmā “Kubo un divas stīgas” – šoreiz stāsts skatītājus aizvedīs uz Seno Japānu, kas, protams, nozīmē jaunus vizuālus piedzīvojumus citās noskaņās. Šoreiz režijas grožus savās rokās ir ņēmis pats studijas “Laika” boss – Treviss Naits -, kuram šis ir pirmais piedzīvojums šajā amatā. Naits stāsta, ka iedvesmu stāstam par japāņu bāreni Kubo, kurš ar sava burvju mūzikas instrumenta palīdzību var izveidot dzīvus origami, ir guvis ne tikai no bērnībā lasītajām piedzīvojumu grāmatām un dzirdētajiem stāstiem, bet arī no paša pieredzes, bērnībā viesojoties Japānā kopā ar savu tēvu. Naitu esot apbūrusi pilnīgi citādā pasaule, ar kuru viņš Japānā sastapās, un tieši šie iespaidi kļuva par pamatu “Laika” jaunajai filmai. Kārtējo reizi izveidojot jaunu un unikālu vidi un savdabīgus varoņus saviem stāstiem (galvenais varonis Kubo metas piedzīvojumos ar makaku pērtiķi un samuraju, kurš ir spiests dzīvot vaboles ķermenī), “Laika” ir kārtējo reizi pamanījusies pārspēt pati sevi, sagādājot pilnīgi jaunus un neaizmirstamus piedzīvojumus visu vecumu skatītājiem.

“Laika” nedomā apstāties pie sasniegtā, jau ķeroties pie darba pie nākamajiem projektiem. Viens no studijas mērķiem ir attīstīt filmu veidošanas procesu un tehnoloģijas tā, lai būtu iespējams katru gadu skatītājiem piedāvāt jaunu filmu – šobrīd faniem nākas gaidīt nedaudz ilgāku laiku. Interesanti, ka nākamās “Laika” filmas uzmanības centrā vairs nebūs gados jauni tēli, kā tas bija līdz šim veidotajās filmās, – jaunākajā darbā, par kuru plašāka informācija vēl nav pieejama, darbosies pieaugušie un, iespējams, tajā nebūs neviena bērna. Taču “Laika” sola, ka arī šī filma būs interesanta un pieejama dažāda vecuma skatītājiem, tostarp bērniem.

Ievērības cienīga ir “Laika” nostāja attiecībā uz mūsdienās tik populārajiem sīkveliem – Treviss Naits ir paziņojis, ka viņš ir kategoriski pret šādas tradīcijas iedibināšanu “Laika” studijā. Lai gan viņš atzīst, ka sīkveli arī mēdz būt lieliski un reizēm pat pārspēj oriģinālās filmas, “Laika” vērtējumā lielāka vērtība ir katra stāsta unikalitātei, tā varoņu pārdzīvojumam, kurš, kā stāsta Naits, ir attiecīgā tēla dzīves spilgtākais piedzīvojums. Sīkvels nozīmētu, ka vai nu turpmākie piedzīvojumi vairs nav tik nozīmīgi varoņa dzīvē, vai, tieši pretēji, nāktos darbību un trauksmi palielināt vairākkārt, zaudējot paša stāsta pamatideju. Sīkvelus, prīkvelus un kādus tik vēl ne “velus” no “Laika” tātad diez vai kādreiz sagaidīsim, bet tas liek ar vēl jo lielāku nepacietību lūkoties nākotnē gaidāmajā, jo skaidrs ir viens – šī studija pilnīgi noteikti mācēs pārsteigt un sajūsmināt.

“Kubo un divas stīgas” – jau skatāma kinoteātros!

Saistītie raksti