Sliktas filmas parasti tiek noliktas dziļi plauktā, kur tās paliek mūžīgi. Tie ir mākslas darbi, kas spēj saniknot uz īsu brīdi, beigās atstājot vien nožēlu par iztērēto naudu. Laika gaitā tās atceras tikai retais. Tad seko filma, kas ir tik slikta, ka A klases Holivudas zvaigznes nolemj veidot “Oskara” cienīgu lenti par tās tapšanu. Šo filmu dēvē par “The Room”. Kulta fenomens, kuru kinomīļi nebeidz apbrīnot pat 14 gadus pēc pirmizrādes. Pārbāzti seansi gadu garumā pacēluši šo darbu augstā popkultūras pagrīdes tronī. Kas aiz tā visa stāv? Cilvēks-mistērija jeb režisors/scenārists/producents/aktieris un, ļoti iespējams, citplanētietis Tomijs Vizo.
Ap šo ekscentrisko personu parasti raisās trīs svarīgi jautājumi. No kurienes viņš nāk? Kā viņš tika pie saviem miljoniem? Vai viņš vispār ir no šīs planētas? Katram fanam ir atbilde uz šo jautājumu, bet vienas īstās nav. Neviens arī nespētu izskaidrot, kāpēc labprātīgi izvēlas skatīties viņa režisēto meistardarbu. Filmu ar šausminošiem dibenu tuvplāniem, absurdām mizanscēnām un citātiem, kas ļaunos murgos vajās mūžīgi. Tik slikti, ka veselīgāk būtu smieties, nevis raudāt. Turklāt skatītāji šīs katastrofas vērošanu neuztver kā mazohismu, bet gan kā tīrāko baudu. “Istabas” arhitekts Tomijs Vizo var lepoties ar savu veikumu, jo, uztaisot ko tik sliktu, sasniedzis augstumus, par kuriem jebkurš mākslinieks var tikai sapņot.
Reiz kāda dokumentālā kino entuziastu grupa sagribēja rakties dziļāk šajā mistērijā. Aizgāja pat tik tālu, ka atklāja publikai Vizo dzimto vārdu un izcelsmi. Pēc viņu iegūtās informācijas, Vizo nāk no Polijas pilsētas Poznaņas. Dzimtajā vārdā – Pjotrs Večurkjevičs. Kad šī informācija nonāca cilvēku rokās, Tomijs jeb Pjotrs metās sūdzēt tiesā filmas veidotājus. Viņš panāca īslaicīgu filmas izrādīšanas aizliegumu, un drīz vien informācija par viņa izcelsmi bija atrodama tikai dziļajās “Reddit” dzīlēs.
Vairākus punktus var savilkt kopā. Pēc paša mākslinieka teiktā, viņš tik tiešām nāk no Eiropas un daļu jaunības pavadījis Francijā, strādājot par trauku mazgātāju. Iemantojis zināmu popularitāti ielās, tirgojot unikālas putnu rotaļlietas. Franču valodā “putns” ir “oiseau”. Līdz ar to Tomijs pieņēma oficiālo vārdu Pierre Wiseau, uzvārdā iekļaujot savu putnu rotaļlietu tirgoņa identitāti. Tomēr viņa pieredze Francijā izrādījās gaužām skumja, kad Tomijs nepatiesi tika apsūdzēts par narkotiku tirgošanu. Viņš metās bēgt uz sapņu zemi Ameriku, kur pārtapa par visiem zināmo Tomiju Vizo.
Iespējams, tieši pagātnes traģiskuma dēļ mākslinieks vairās par to runāt. Sākotnēji Tomijs Amerikā dzīvojis klusu dzīvi, uzsākot pats savu biznesu. Īsto atbildi par Tomija Vizo biezā maka pamatu tā arī neviens nezina, bet tuvākais minējums būtu lēto apģērbu veikals “Street Fashions USA”. Tā ir apģērbu līnija, kas par zemām cenām tirgo ātri un videi kaitīgi ražotus materiālus. Šī reklāma runā pati par sevi:
Pēdējais piliens bija autoavārija, pēc kuras Tomijs visu iesākto lika malā, lai tiektos uz saviem sapņiem. Nozīmīgs atskaites punkts ir 1998. gads, kad aktiermākslas kursos viņš aci pret aci satikās ar Gregu Sestero. Tālākais ir vēsture un būtībā viss Džeimsa Franko “The Disaster Artist” stāsts.
Sestero, tāpat kā Tomijs, bija sapņotājs. 19 gadus vecs, iesācis karjeru kā modelis un jau ceļā uz Holivudas mainstream zvaigžņu ieleju. Ja pamirkšķināsi acis Robina Viljamsa filmā “Patch Adams”, palaidīsi garām Sestero parādīšanos. Tāpat arī Rona Hovarda “Edtv” ar Metjū Makonahiju galvenajā lomā. Mazas lomas bez runājama teksta bija lēns sākums augšupejai, kuras galā Sestero varēja kļūt par nākamo Raienu Goslingu. Bet vairāki atraidījumi un mazas neveiksmes noveda atpakaļ pie dīvaiņa Tomija.
Tas bija kā zvaigznēs ierakstīts un akmenī cirsts, ka taps “The Room”. Sākotnēji vairāk nekā 500 lapaspušu garš romāns, kuru izdevēji atteicās publicēt. Sirdi plosošs stāsts par nodevību, dzīves likstām un mīlestības spēku. Izklausās pēc vācu melodrāmas, kuru skatās vecākā gadu gājuma ļaudis. Tuvu tam arī ir, tikai ļoti netradicionāla domātāja interpretācijā. Filmas pamatā ir jūtamas sāpes par neuzticamiem mīlniekiem un viltus draugiem. Meklēt analoģijas ir grūti kaut vai plastiskās aktierspēles dēļ. Tomijā Vizo iekšā ir liela degsme, kas nav salīdzināma ar talantu, caur kuru tā tiek izpausta.
Šīs ainas tapšana arī lieliski atspoguļota “The Disaster Artist”. Vadoties pēc Sestero sniegtās informācijas, filmēšanas grupai bija jāiziet cauri aptuveni 70 dubliem, kamēr Vizo pareizi norunāja tekstu. Tas šķiet ticami, jo laikā, kad abi sapņotāji dzīvoja kopā, Vizo uz lapiņas turēja pierakstītu dzīvokļa kodu, kuru nevarēja atcerēties. Tas bija – 1234.
Pirmajā filmēšanas dienā arī viss negāja tik rožaini. Parasti, kad tiek iemūžinātas pikantas mīlas ainas, filmēšanas laukums tiek slēgts. Tomijs bija pret to, uzskatot, ka visi ir pelnījuši redzēt īstu mākslu tās spozmē. Nabaga aktrise Džuljeta Daniela bija spiesta izģērbties, lai mestos gultā ar Vizo vairāku dienu garumā. Sestero māte pēc filmas komentēja, ka no Vizo puses tas ir nožēlojami maksāt sešus miljonus, lai kameras priekšā mīlētos ar sievieti. Pastāv iespēja, ka seksa ainas sanākušas tik garas, jo režisors neprata apgriezt pavadošo mūziku. Uz jautājumu, vai filma likta kopā, izmantojot “Windows Movie Maker”, Vizo atbild izvairīgi.
Interesants stāsts ir arī par filmas producentiem. Bez paša Tomija un Grega tādi bija vēl trīs. Viens no tiem miris 1990. gadu beigās, kaut gan filmēšana sākta tikai 2001. gadā. Pats Sestero (“Oh, hi Mark”) sākotnēji bija tikai “line producer”. Kad Tomijs vienā no pirmajām filmēšanas dienām atlaida Marka lomas atveidotāju, Sestero bija spiests stāties viņa vietā. Tāpat kā pārējie iesaistītie aktieri, Sestero cerēja, ka filma netiks izlaista vai sliktākajā gadījumā pa taisno tiks sūtīta uz DVD plauktiem.
Scenārija pārraugs Sendijs Šklērs uzņēmies vainu par filmas lielākās daļas režisēšanu. Neskatoties uz spēcīgajiem iedvesmas avotiem – Alfrēda Hičkoka, Orsona Velsa –, Tomijs nav bijis gana kompetents. Līdz ar to pārējie profesionāļi centās saglābt savārīto ķezu. Bieži vien ainās nav fokusa, jo operatoram bija slinkums pārbaudīt kameras lēcas. Fani šo faktu ir ievērojuši. Ikreiz, kad ainā nav fokusa, seansos kliedz: “FOCUS!” Turpretī seksa ainās vienbalsīgi sauc: “UNFOCUS!” Kā arī ainās, kurās Denijs ēd ābolus, cilvēki komentē: “Tā tak ir metafora!”
“The Room” zemais kvalitātes līmenis ir tās lielākais trumpis. Filmas popularitāte un fanu masas ir pierādījums tam, cik kino māksla var būt daudzpusīga. Pat paši sliktākie veikumi aizkustina neskaitāmu ļaužu sirdis. Protams, sākotnēji Vizo bija plānojis veidot filmu kā nopietnu drāmu. Nebūtu brīnums, ja savas dzīves laikā viņš tik tiešām ir saskāries ar divkosīgo draugu Marku un neuzticamo nākotnes sievu Līsu. Tas, kādā veidā viņš to parādījis kino mākslā, ir jau pavisam kas cits.
Tas, ka par šo personību kinomīļi tik dziļi interesējas, ir vēl viens pierādījums Vizo neapšaubāmajai unikalitātei. Viss sākas un beidzas ar “The Room”. Pēc noskatīšanās pirmie jautājumi ir “kā?” un “kāpēc?”. Tālākais ir atvērts brīvai interpretācijai. Citējot pašu kino dižgaru Vizo: “Jūs varat smieties, jūs varat raudāt, jūs varat izpausties, bet galvenais – nesāpiniet viens otru.” Lai cik dīvainas neliktos viņa izdarības, jebkura no tām ir apbrīnas vērta. “The Room” ir laikmetīgs mākslas darbs, kas kino vēsturē atšķīris ļoti krāšņu lapaspusi.
“If a lot of people love each other, the world would be a better place to live.” – Johnny, The Room
Augusts Barkovskis
