Uzskatu, ka Maikls Bejs neapšaubāmi ir viens no mūslaiku dižākajiem režisoriem-vizionāriem, un mums kā debesu manna ir jāgaida ikviena viņa filma, kas nav “Transformeri” (diemžēl, pārsvarā viņa filmas ir “Transformeri”). Patiesi svešais starp savējiem – uz Zemes – viņš dzīvo savā pasaulē, kura sastāv no Victoria’s Secret modelēm, neierobežotiem budžetiem un viņa paša filmām (šaubos, ka viņš skatās ko citu), un tieši šī iemesla dēļ viņam ir unikāls un neatkārtojams (un ne ar ko nesalīdzināms) skatījums uz lietām – un iespēja to realizēt pilnmetrāžas filmās! Līdzīgi kā “Pain & Gain” (mūsu recenzija) deva mums iespēju palūkoties uz t.s. “American Dream” caur Beja prizmu, tā “13 Hours: The Secret Soldiers of Benghazi” ir Bejversa (Bejs, universs, perverss) skatījums uz t.s. “war on terror”… vai arī nē.
Balstīta uz 2012. gada 11. septembra notikumiem Lībijā, filma gan pirmām kārtām ir Beja pašeksorcisms par zaudēto iespēju režisēt “Black Hawk Down” (kura, kopā ar “Call of Duty”, filmā tiek burtiski pieminēta ne vienu vien reizi), kā arī iespēja vēl vienu reizi pastrādāt ar saviem draugiem-algotņiem, kuri, kā militārie eksperti, tāpat jau piedalās visās Beja filmās (ja tas nebija acīmredzams). Bejam ir visai vienaldzīga politika un Lībija kā tāda, filma nesniedz nekādu ieskatu valsts politiskajā situācijā un dažkārt ir ļoti grūti atšķirt karojošās puses, bet visi ne-amerikāņi ir staigājoši stereotipi (lai gan paši amerikāņi, protams, arī). Taču galvenie varoņi-militāristi gan ir parādīti kā bārdaini (bārdu apjoms filmā pārsniedz VEST, Miit, Coffee Tower un Knockout Barbershop darbinieku un apmeklētājus kopā), no granīta izkalti mūsdienu dievi, kas nonākuši zemes virsū, lai uz brīdi aplaimotu mūs ar savu klātbūtni. Tieši kādēļ Bejs parāda tos kā divdimensionālus, cietpaurainus un jēlus tēvaiņus ar zelta sirdīm (filmā ir vesela montāža ar “pēdējo zvanu mājup”), nav skaidrs, bet varbūt tā ir Īsta Vīra definīcija Bejversā. Visdrīzāk.
Bet, kad sūdi beidzot nobriest (un tas notiek 35. minūtē no 144), tie eksplodē tā, kā tas var būt tikai Maikla Beja filmās, un mēs labi zinām, ar kādu vizuālo orgasmu Maikls Bejs filmē militāristus – action ainas ir fantastiski horeografētas un meistarīgi uzņemtas, lido lodes, raķetes un šķembas, un pa vaigu notek sūrā veča asara par faktu, ka nevarējām baudīt šo prieku kinoteātrī. Kā arī, aiz visām Transformeru seksa ainām, pavisam aizmirsās, ka Maikls Bejs savu karjeru sāka kā R-rated filmu režisors – tad nu te viss būs tieši tā, kā tam ir jābūt. Temats prasa savu, un Maikls Bejs ir daudz piezemētāks ar filmas vizuālo stilu (dažbrīd liekas, ka filmēja kaut kāds Pīters Bergs), kamera ap varoņiem rotē daudz mazāk, karoga ainu praktiski nav.
Kopumā, pat ja šī ir mazāk dramatiska / trulāka “Black Hawk Down” versija ar vēstniecību helikoptera vietā, tā tāpat var tikt pelnīti uzskatīta par vienu no Maikla Beja labākajām (varbūt arī labāko) filmām – ar visu power-ballad beigu titros. Cik saprotu, tad nākamais Maikla Beja passion projekts ir dokumentālā filma par ziloņiem – gaidām ar vislielāko nepacietību!
ps.
kur nu vēl labāks “The Office” reunion – Džims un Rojs vairs necīnās par Pemas sirdi, bet gan plecu pie pleca! Ja vien viņi būtu tur dabūjuši Maiklu Skotu…
pps.
pirms/pēc filmas var palasīt arī šo.
