“Ātrie igauņu puiši” (“Sangarid”, 2017)

Jau drīzumā latviešu kino skatītājus priecēs daudzi pašmāju ražojumi, kas tapuši par godu Latvijas valsts simtgadei. Bet tas nenozīmē, ka mūsu kino censoņi ir aprobežojušies ar darbiem dzimtenē vien. Dažas no (daļēji) latviešu filmām šogad dosies uz Kannām, bet tikmēr Igaunijā (ar pāris latviešu palīdzību) ir tapusi ļoti amizanta komēdija par ne tik amizantu tēmu – vai tiešām igauņi ir tik lēni? Labi, tas pēdējais bija joks (un ne pārāk labs), jo filma patiesībā stāsta par ko pilnībā citu un izdara to pat ļoti labi.

Filmas centrā ir trīs ļoti kolorīti igauņu puiši, kuri 80. gados nolemj pamest visu savu iedzīvi, lai aizbēgtu no tajā laikā valdošās padomju varas. Pat ja tas neizklausās pazīstami, filmā ir izmētātas norādes, kas tomēr liek aizdomāties par situācijas līdzību ar šībrīža bēgļu problēmu. Tas gan nenozīmē, ka filma ir ļoti nopietna (varbūt tikai nedaudz), jo pārsvarā šeit dominē humors, kas izsmej visu – no padomju laikiem un miermīlīgās Zviedrijas (ja šis būtu pilnībā latviešu ražojums, zviedru vietā noteikti būtu igauņi) līdz personāžu muļķīgajām īpatnībām.

Sangarid, Ātrie igauņu puiši

Tīri tehniski filma ir veidota pēc mūsdienu neatkarīgā kino standartiem, tādējādi palīdzot izcelt pagātnes attēlojumu vizuāli. Par autentiskumu gan vēl varētu pastrīdēties, jo, kaut arī filmā redzamais vairāk vai mazāk atbilst tā laika apstākļiem, ir vietas, kurās humors ņem virsroku pāri sižeta loģikas necaursitamībai. Tieši tādēļ šo vajadzētu mazāk uztvert kā vēstures mācību un vairāk kā nostalģisku izklaidi. Var piekasīties arī galvenajiem tēliem, jo tiem līdzīgus prototipus klasiskās komēdijās nebūs ilgi jāmeklē.

Tomēr šajā gadījumā nav īsti vēlmes teikt ko sliktu, jo mūsu kaimiņiem ir sanācis kaut kas ļoti augstu plauktā liekams. Filma, lai gan ne nevainojama, tik un tā ir lieliska izklaide, kuru visvairāk novērtēs tie skatītāji, kuri vēl atceras filmā attēlotos laikus. Tātad ne tikai igauņi, bet arī latvieši un, protams, arī lietuvieši, jo patiesībā šādi “Ātrie igauņu puiši” tikpat labi varēja nākt no jebkuras no Baltijas valstīm. Tieši tik tuvas un patiesas sajūtas šis darbs ir spējis radīt. Tagad, kad kaimiņi ir uzstādījuši latiņu, atliek vien nesteidzīgi gaidīt vietējos darbus, kas tai centīsies pārlēkt un, cerams, pacels vēl augstāk. 8/10

Saistītie raksti