ARTDOCFEST/RIGA – “Kailā dzīvība” (2016)

Mākslas un politikas savstarpējās attiecības un mijiedarbība ir tikušas apspriestas un analizētas neskaitāmas reizes, un katram par to ir savs viedoklis – vai mākslai vajadzētu būt politiskai, vai māksla ir tiesības būt politiskai, vai visa māksla “pēc definīcijas” ir politiska utt. utjpr. Vielas diskusijām šeit ir bezgala daudz, un, pat ja es jums piedāvātu veselu doktora disertāciju par šo tēmu, no tās nebūtu apspriests pat ne 0,01%. Lai kāds arī nebūtu katra individuālais viedoklis par mākslas un politikas meņģēšanos, nenoliedzami ir tas, ka ir mākslinieki, kuru darbi ir apzināti un uzsvērti politiski.

Vēl viena mākslinieku grupa, kas, runājot par “Kailo dzīvību”, ir nozīmīga, ir mākslinieki, kuriem ar saviem darbiem patīk šokēt sabiedrību, provocēt to. Marsels Dišāns ar pisuāra palīdzību lika domāt par to, kas vispār ir māksla, Benksijs tikmēr… Nu, jūs visi ļoti labi zināt, ko dara Benksijs. Šie kungi, protams, tīrā radītā šoka apjoma ziņā ne tuvu nestāv dažiem citiem māksliniekiem, kuri savos darbos nereti aiziet tik fizioloģiskos eksperimentos, ka es jums to prieku nebojāšu un ļaušu pašiem iekrist šajā (brīžiem visnotaļ ārprātīgajā) truša alā pašiem (“Google” ir jūsu draugs).

Noliekot šīs abas grupas blakus, Venna diagrammas vidū nonāk tie mākslinieki, kuri ar savu provocējošo mākslu pauž savus politiskos viedokļus. Šajā kompānijā tad arī atrodam filmas “Kailā dzīvība” galveno varoni – krievu mākslinieku Pjotru Pavļenski, kurš savās performancēs izmanto visnotaļ šokējošas metodes, galvenokārt mākslas vārdā kropļojot pats savu ķermeni. Līdz šim viņa kontā ir bijis: a) aizšūtas lūpas, b) ietīšanās kailam dzeloņdrātīs, c) savu sēklinieku pienaglošana pie bruģa, d) auss ļipiņas nogriešana. Kā arī (salīdzinoši) miermīlīgās akcijas – riepu dedzināšana un bungu sišana uz tilta Sanktpēterburgā un Krievijas Federālā drošības dienesta durvju aizdedzināšana (par pēdējo gan Pavļenskis nonāca vislielākajās nepatikšanās, cietumā pavadot septiņus mēnešus līdz galīgajam spriedumam, kas bija… naudas sods).

Kailā dzīvība

“Kailā dzīvība” mums sniedz ieskatu Pavļenska dzīvē – tā sniedz iespēju pašam Pavļenskim runāt par to, ko viņš ar savām performancēm vēlas paust, tā seko viņa gaitām publiskajā telpā, kā arī sniedz ieskatu privātās dzīves ainās. Režisore Darja Hrenova dod iespēju izteikties arī Pavļenska tuvākajiem cilvēkiem, atbalstītājiem un vienkārši cilvēkiem, ar kuriem viņam ir kādreiz nācies saskarties. Filmas ātri paskrienošajās 70 minūtēs atrodas pat laiks policistu grupiņai, kas vēro Pavļenska akciju ierakstus, tos komentējot.

Te arī atrodams filmas lielākais trūkums – tā sev atvēlētajā nelielajā laiciņā cenšas pateikt nedaudz par daudz, kā rezultātā pēc filmas noskatīšanās nepamet viegla mazuma piegarša. Un arī tās pašas 70 minūtes brīžiem varētu tikt izmantotas efektīvāk – šķiet nedaudz lieki atvēlēt vairākas minūtes bariņam opīšu, kuri, Staļina ģīmetnes pasituši padusē, gandrīz vai asaras liedami, stāv Sarkanajā laukumā, stāstot savus viedokļus. Jo neba nu viņi ir tie, kuriem Pavļenska performances liks aizdomāties vai kurus tās izsitīs no jau iemītās domāšanas taciņas. Filma reizēm aizraujas ar blakus lietām, aizmirstot galveno – kāpēc Pavļenska veikumi ir pastāvošajai varai neērti (un līdz ar to sabiedrības uzmanības vērti) un kāds ir to radītais efekts.

Taču, kā mēs to labi zinām, ēst vajag tā, lai pēc maltītes paliek vēl mazdrusciņ izsalkuma. Un, no šāda viedokļa lūkojoties, Hrenovas filma uzdevumu paveic ļoti labi – “Kailā dzīvība” diez vai būs filma, ko sanāks aizmirst brīdī, kad tiks pamesta kinozāle. Lai ko arī mēs katrs individuāli nedomātu par tādām mākslas izpausmēm, kādas ir izvēlējies Pavļenskis, tās liek domāt un pārdomāt redzēto. Pats Pavļenskis filmā uzsver, ka, viņaprāt, mākslai ir jāliek sacelties, tai ir jāprovocē un jāmudina pretoties, citādi tā kļūst vienkārši par varas dekorāciju.

To Pavļenskis un “Kailā dzīvība” arī liek darīt – domāt un reflektēt. Un, visticamāk, tieši tādēļ arī viņš Krievijā pie varas šobrīd esošajiem ir nepieņemams.

P.S. Pavļenskis un viņa partnere (starp citu, viņu samērā neordinārais kopdzīves modelis arī tiek atainots filmā) šobrīd vairs neatrodas Krievijā. Gada sākumā viņi pameta mājas, jo citādi abiem nāktos stāties tiesas priekšā par apsūdzībām izvarošanā – apsūdzības, kā abi apgalvo, ir pilnīgi safabricētas ar mērķi pārtraukt Pavļenska mākslinieciskās provokācijas. Šobrīd viņi atrodas Francijā, kur abiem tika piešķirts patvērums – kā politiskajiem bēgļiem.

Dokumentālā filma “Kailā dzīvība” skatāma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā ARTDOCFEST/RIGA 12. septembrī plkst. 20.30. Informācija un biļetes pieejamas šeit

Saistītie raksti