ARTDOCFEST/RIGA – “Sieviete un ledājs” (2016)

Lietuviešu režisors Audrius Stonis savā dokumentālajā filmā it kā stāsta par lietuviešu zinātnieci Aušru Revukaiti, kura trīs desmitgades ir pavadījusi Kazahstānā, dzīvojot ledāja piekājē, kur veic pētījumus un mērījumus. Kāpēc “it kā” stāsta? Jo “Sievietes un ledāja” meditatīvajā ceļojumā nav vietas verbālām pārrunām par dzīvi, kur nu vēl kādiem (populār)zinātniskiem skaidrojumiem par cilvēka dabai nodarīto vai tamlīdzīgām tēmām, kuras esam pieraduši redzēt iztirzātas dokumentālajās filmās par dabu.

Tā vietā mēs aptuveni stundas garumā varam baudīt līdz pilnīgam neprātam skaistas ainavas, kuras ir pamanījusies noķert kamera. Kalni un lejas brīžiem ir tik gleznaini, ka gandrīz vai jāsāk šaubīties, vai tā nav uzzīmēta butaforija. Kadri paātrinājumā liek miglas vāliem skriet pāri kalnu ielejai, virpuļot tauriņiem gluži kā sniega pārslām un debess jumam miegt ar zvaigžņainajām acīm, ļaujot izsekot līdzi tam, kā planēta griežas uz riņķi. Pat Terenss Malks varētu šo to pašpikot.

Ja neskaita filmas pēdējās minūtes, tajā neizskan gandrīz vai neviens vārds (un, kad filmas noslēgumā vārdi skan, tie salīdzinājumā ar visu iepriekšējo šķiet kā viegli baisa kakofonija). Tas ļauj katram pašam ritināt savu stāsta pavedienu un meklēt savas tēmas. Reti, bet brīžiem filmas klusumā, šķiet, ieskanas pa kādai falšai notij – klusums šķiet gandrīz uzspēlēts. Bet šādi momenti pāriet tikpat ātri, kā parādījušies.

Pati Revukaite gan skatītājiem paliek kā mīkla – mēs par viņu neuzzinām praktiski neko, tik vien to, ko pastāsta filmas skopie beigu titri, un to, ko viņa pasaka pāris teikumos, kad filma ļauj runāt viņai pašai. Mums netiek pastāstīts, ko tieši Revukaite kalnos dara, kādus datus viņas mērījumi sniedz un ko viņa ar tiem dara. Mēs nezinām, kāpēc viņa ir izvēlējusies šādā noslēgtībā dzīvot tik ilgi un vai viņa bija plānojusi tur pavadīt tik daudz laika.

Bet šie jautājumi parādās tikai pēc filmas noskatīšanās. “Sieviete un ledājs” pilnībā iegremdē skatītāju savā elpu aizraujoši skaistajā (bet arī viegli bailīgajā) pasaulē, ar saviem garajiem, pacietīgajiem kadriem ļaujot dabai gleznot savas gleznas, kurās vieta brīžiem atrodas arī cilvēkiem ar saviem krāmiem. Un neko vairāk patiesībā arī nevajag.

P.S. Revukaites suņa un kaķa pastāvīgā savstarpējā nerrošanās – spēcīgi kandidāti uzvarai nominācijā “Gada action aina”.

Dokumentālā filma “Sieviete un ledājs” skatāma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā ARTDOCFEST/RIGA 14. septembrī plkst. 20.30. Informācija un biļetes pieejamas šeit

Saistītie raksti