“Assassin’s Creed” (2016)

Teikt, ka “videospēļu ekranizāciju” lāsts būtu lauzts, ir nedaudz pārspīlēti. Tomēr šķiet arī diezgan absurdi un negodīgi, ja filma tiek vērtēta pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem, kad uz to raugās trīs dažādi acu pāri – tie, “fanā sagājušie geimeri”, kuri filmu gaidīja, kopš iznāca pirmais Maikla Fasbendera “posteris”, tie, kuri dzird vārdu savienojumu “balstīta uz videospēli” un, pat neklausoties tālāk, nobola acis, un jau ir uzrakstījuši iznīcinošu recenziju trīs mēnešus pirms pirmizrādes, un parastie mirstīgie, kuri “nerubī fišku”, bet arī grib piedalīties. Cik kritiķu – tik viedokļu, un katrs viedoklis taču ir svarīgs, lai arī cik nicinošs un nepamatots tas nebūtu, vai ne?

Tomēr šeit reiz pienāca tas mirklis, kad es nesaskatīju jēgu lieki mest žulti pret kaut ko, kas tika veidots ar tik lielu iecietību gan pret faniem, gan tiem, kuriem “Assassin’s Creed” pasaule ir kaut kas pilnīgi jauns. Filmā izskanējušais citāts “The history of the world is the history of violence” manā galvā kaut kā sakombinējās ar to, cik nepamatoti filma tiek nopelta tikai tāpēc, ka cilvēkiem vienmēr vajag vairāk, nekas nekad nav pietiekami perfekti un, ja mēs nesaprotam, par ko ir “plots”, vienmēr varam pateikt, ka “kaut kā pietrūkst”, jo galvenais ir pateikt kaut ko sliktu tikai tāpēc, lai būtu viedoklis. Es tam visam atmetu ar roku. Kā jau tas tika minēts neskaitāmos resursos, filma ir pilnīga konfekte jau esošajiem “assassiniem”. Tā reizē ne tikai pagodina un zemu paklanās videospēļu franšīzes priekšā, bet arī spēja patiesi un intriģējoši atdzīvināt jau zināmo stāstu ar nedaudz modernizētākiem pavērsieniem, lai atdalītu jau esošo realitāti no tās, kuru mums atklāja režisors Džastins Kurzels. Tikmēr jaunpienācējiem atliek vien vērot un izkust, kamēr Fasbenders līdz kaulam precīzi un horeogrāfiski ģeniāli laužas pāri 15. gadsimta Andalūzijas jumtiem, pa ceļam izpildot teju visas pazīstamākās Ezio Auditores ķermeņa kustības.

Assassin's Creed: Slepkavas Kodekss, Assassin's Creed

Tiem, kas nezina, kas ir Ezio Auditore…

“Assassin’s Creed” ir vēsturiski fiktīvs stāsts par mūžīgo karu starp templiešu ordeni un Slepkavu brālību. Kamēr templieši uzskata, ka miers un kārtība pasaulē tiek radīta, iegūstot varu un kontroli pār cilvēci, slepkavas to cenšas panākt ar pilnīgi pretējām metodēm, cīnoties tumsā, lai nestu cilvēcei gaismu. Lai padarītu lietas vēl absurdākas – abas frakcijas jau gadsimtiem meklē un mēģina iegūt savā īpašumā senas civilizācijas radītus artefaktus, kuri ir tieši kā radīti, lai savaldītu un kontrolētu cilvēci kā vienotu kopumu. Mūsdienās templiešu ordenis maskējas zem zinātniskas megaorganizācijas “Abstergo”, kura ir atklājusi tehnoloģiju, ar kuras palīdzību iespējams lasīt cilvēka ģenētisko kodu, tādējādi piekļūstot viņa senču atmiņām. Viens no meklētākajiem artefaktiem joprojām ir Ēdenes ābols, kurš ilgā cīņā pabijis gan templiešu, gan slepkavu rokās, jau gadsimtiem ir kaut kur maģiski “nosvīdējis”. Vienīgais veids, kā to šobrīd atrast, būtu atrast cilvēku, kura senču senču sencis pats ir izbijis slepkavu biedrs. Ja šis nav aizraujoši, es nezinu, kas ir.

Sāksim ar to, ka filma ir paņēmusi visu to, ko jau iepriekš rakstīju, un ielikusi nedaudz loģiskākā virzienā, kas turpina balstīt spēli līdz pamatam, bārstot un daudz netaupoties ar “Lieldienu olām”, jo, ja runa ir par atsaucēm, tad sajūta patiešām bija kā Ziemassvētkos. Tajā pašā laikā tā padarīja pašu stāsta ideoloģiju arī saprotamāku un saturīgāku jebkuram skatītājam. Liels pluss Fasbenderam par uzņemšanos visas vēsturiskās ainas uzņemt spāņu valodā. Pieņemu, ka spāņiem gan jau ir savs viedoklis par to, cik daudz no tā, ko viņš pateica, bija lingvistiski pareizi, bet, atskaitot faktu, ka par vārdu “asasīno” reti kuram nesanāks smējiens, ar valodas izvēli šeit bija trāpīts mērķī. No otras puses – vēsturisko ainu bija daudz par maz. Tas, kas tika parādīts, bija fantastiski, bet, kad tas pēkšņi beidzās, iestājās smaga tukšuma sajūta par neattīstītajiem tēliem un ar nazi nogriezto laika periodu, pie kura tā vien tiecās atgriezties. Saprotams, ka filma bija paredzēta, lai vienādos kvantumos apmierinātu fanu vēlmes un tajās pašās divās stundās paspētu vēl veiksmīgi izskaidrot visu spēļu franšīzes dziļo domu, kas viņiem sanāca teju perfekti, bet ne ideāli. Ja es jau pirms tam visu nezinātu no galvas, es pieņemu, ka šobrīd būtu vairākas vietas, kas man šķistu norautas un stipri mulsinošas, bet šajā ziņā nemācēšu minēt piemēru, kad “oriģinālais” gara darbs ir pārcelts uz Holivudu, nezaudējot dažas skrūves motorā. Lai vai kā – aktieru horeogrāfija uz 15. gadsimta digitālās Spānijas fona liek acīm iztecēt no vietām un atspēko visu, kas varbūt brīžiem šķiet pašķidrs vai piešūts ar baltu diegu. Un šeit es runāju par scenāriju.

Assassin's Creed: Slepkavas Kodekss, Assassin's Creed

Džastins Kurzels, šķiet, būs nākamais Džoss Vīdons, stumjot vienus un tos pašus aktierus no viena projekta filmēšanas laukuma uz nākamo. Un pareizi izdarīja. Lai man piedod “Makbets”, jo es fiziski nevarēju noturēt sevi pie dzīvības tās filmas laikā, tomēr Mariona Kotijāra un Fasbenders šeit ir tie, kuri piešķir krāsu savām savā ziņā depresīvajām lomām, kas reizē piedod dzīvību un emociju paleti arī visai filmai. Oriģināli filma tika paredzēta 2 stundas un 20 minūtes gara, tomēr beigās tika saīsināta tikai līdz divām stundām, kas, šķiet, bija arī tieši tas, kā nedaudz pietrūka tēlu individuālajai izaugsmei. Lai arī aktieri ir viens no filmas lielākajiem dzinējiem, tēlu sākotnējā motivācija nav līdz galam saprotama, un nedaudz samocītais, ar faktiem un caurspīdīgām atsaucēm pārpildītais scenārijs bija lielākais robs filmas otrajā cēlienā. Patiesībā kulminācija tika radīta un izsmelta jau pirmajā stundā, bet līdz ar sajūtu, ka Fasbendera “alter-spanish-ego” vairs neparādīsies ekrānā, viss uz pāris minūtēm tika padarīts nedaudz salkans un etnisks, kas lika nedaudz saviebties, bet drīz pēc tam situācija atkal tika labota ar kārtējo līdz sekundei pārdomāto “”Assassin’s Creed” satiek “Arrow”” tipa cīņu ainu (krekla nav, bet ir muskuļi, loks ar bultu un “hidden blade”), kas praktiski ģeniāli ir savienota ar parkūra elementiem. Varētu izklausīties, ka viss tur tika izgrūsts uz 120%, un tā arī bija. Bet pozitīvā kārtā gan cīņas ainas bija detalizētas un nelika pikselim spiesties acīs, gan specefektu daudzums attiecībā pret vizuālo pienesumu bija sakārtots graciozi un eleganti. Molto bene! Toties viens audiovizuāli sirdi plosošs pienesums filmai, kas turpina atmodināt tevī slepkavu, tāpat kā cauri visai videospēļu saimei, ir skaņu celiņš, kuru šoreiz diriģēja nevis Džespers Kids, bet paša režisora brālis – Džeds Kurzels. Mūzika filmā tiešām ir “skudriņas pār muguru” pareizā definīcija.

Assassin's Creed: Slepkavas Kodekss, Assassin's Creed

Nebūtu pareizi nepieminēt arī lielāko “ziloni istabā”. Es runāju par tevi, “Animus”. Vai tas sākumā šķitīs absurdi? Pilnīgi noteikti. Bet, ja tā padomā, – vai filma būtu aizraujoša, ja mēs visu laiku skatītos uz čali, kurš guļ uz kušetes un nekustas, kamēr tiek nolasīts viņa nereāli stilīgais, 500 gadus vecais ģenētiskais materiāls? Domāju, ka ne. Un kāpēc gan tas būtu vajadzīgs, ja Fasbenders tikmēr var novilkt kreklu un tikt iesprostots metāla eņģē, kura viņu mētā pa gaisu, mēģinot imitēt “leap of faith”Tas izskatās labāk, nekā izklausās, starp citu.

Atgriežoties vēl pie tā, kas likās novājināts, lai arī cik smagi to nenāktos darīt, filmas beigas radīja divējādas sajūtas par Kotijāras tēla turpmāko attīstību, kas, cerams, tiks atspēlēts nākamajās daļās, jo ne tikai pagātnes ainas atstāja robu manā geimera dvēselē, bet arī tēlu savstarpējā un individuālā izaugsme. Pašas beigas tika kāpinātas un lēnām uzkurinātas, un teju jau šķita, ka kaut kas sprāgs un gāzīsies, bet tad kāds uguni nodzēsa un tā būda tāda pusdegusi arī palika. Neteiktu, ka beigas lika vilties – tieši otrādi, bet mikrofons arī netika skaļi nomests, kā varbūt tika gaidīts. Katrā ziņā – no nākamajām daļām viennozīmīgi tiek sagaidīts kas vairāk.

Kopumā filma perfekti sinhronizējas ar videospēli, vietām pat papildinot tās nedaudz pelēcīgo dvēseli. Un, ja Dens Brauns būtu savu romānu ekranizācijām pielicis nedaudz zinātniskās fantastikas un parkūra elementus – es pieņemu, ka kritiķiem par to uzreiz nebūtu nekādu iebildumu, tādēļ neredzu iemeslu, kāpēc lai tev nepatiktu “Assassin’s Creed”. Galu galā – nekas nav patiess, viss ir pieļaujams.

Saistītie raksti