“Dzejnieka vajāšana” (“Neruda”, 2016)

Šonakt vēlos rakstīt skumjākās rindas. Par traģisku personu, kādu jaunu un daiļu policistu, kurš neatlaidīgi vajāja dzejnieku, pašam esot tādam. Pirmais teikums, tiesa, ir spēle ar vienu no Pablo Nerudas slavenākajām rindām. Otrais gan ir īstenība. Vismaz Čīles režisora Pablo Lorēna filmā “Neruda” (2016).

40. gadu sākums. Viens no pasaulē visvairāk atzītajiem un tulkotajiem dzejniekiem ir čīlietis Pablo Neruda (Luiss Gneko), kura galēji kreisie politiskie uzskati piespiež viņu kļūt par vajātu trimdinieku paša zemē. Čīlē plosās demokrātijas nesti un varu mainoši pārmaiņu vēji. Šim politiskajam bēglim pa pēdām min Oskars Pelučono (Gaels Garsija Bernals) – ambiciozs izmeklētājs. Iespējams izdomāts tēls.

Oskars nekādā gadījumā nevēlas stāstā ieņemt otrā plāna lomu. Stāsts par Nerudu šajā filmā patiesībā, šķiet, ir stāsts par liriskā policista dvēseles alkām. Viņa stāstījumā jūtams Oskara sentiments. Jaunais vīrietis lasīja Nerudas dzeju, pat pirms izsludināja viņa meklēšanu. Bet viņš nemīlēja. Taču Neruda visskaistāk raksta par mīlestību un tās zaudēšanas poēziju.

No tik bagātīga likteņa un sulīgas personības kā Neruda Čīles režisors Pablo Larēns izvēlējies stāstīt par to viņa biogrāfijas punktu, kad dzejnieks jau ir guvis milzu atzinību un cilvēkmīlestību, kā arī sēdējis Čīles Komunistu partijas senatora krēslā. Fokuss ir tieši uz Nerudas bēguļošanas periodu, lai koncentrēti pētītu varoņa psiholoģisko portretu, kurā korekcijas ievieš konkrētā dzīves posma notikumi. Šī filma nav vis dzejnieka asinis*, kas lijušas radošās karjeras sākuma posmā, kad jauns dzejnieks, sevi meklējot un pierādot, spītīgi sitas cauri mākslas un literārajiem apriņķiem. Pie viena dzenot rokā arī mūzu un atpazīstamību. Filmā Neruda ir pusmūža kungs, kura jaunības gars nav nodzisis un izpaužas bordeļu bohēmā un rakstītā vārda romantismā.

Neruda

Eiropas kinofestivālu vidū jau zināmais “Džekijas”, “Post Mortem” un “No” režisors Larēns, uzņemot “Nerudu”, palēnām met vērienīgus lokus pasaules kino zinātāju apvāršņos, atgādinot arī par citiem slaveniem Latīņamerikas amata brāļiem un spāniski runājošajiem režisoriem kā tādiem (Hodorovskis, Bunjuels, Almodovars, Injaritu, Kuarons u.c.). Temperaments satiek talantu.

Režisors prot pastāstīt biogrāfiskus un vēsturiskus stāstus empātiski un emocionāli, proti, viņam sanāk izvairīties no slavenu personību atspulgiem un galopveidīga kursa vēsturē. “Nerudā” Larēns neilustrē dzejnieka dzīvi kā klasiskā biopic, bet gan ar skaistu kinematogrāfiju un nebūt ne banāliem dialogiem ieved skatītāju divu cilvēku – Pablo un Oskara – ceļojumos.

Protams, Larēns neizbēg no stilizācijas un interpretācijas (Sontāgai būtu ko teikt savas esejas “Pret interpretāciju” kontekstā), bet viņš pievieno savu redzējumu un māksliniecisko tvērienu, nekādā gadījumā pliki neatstāstot vai tikai mehāniski imitējot notikumus. 40. gadu Čīles politiskās kaislības un Nerudas persona ir arī Larēna neatkarīga (patstāvīga) versija par to. Te spilgtās, te maigās kinolentes krāsas niansēti atgādina Nerudas sākotnējo mīlas un erotisma piestrāvoto dzeju, te vēlāko dienu likteni un turbulences. Skaisti filmēta, sarakstīta un režisēta filma. Sirdi sažņaudzošs un garu paceļošs stāsts vienlaikus.

Neruda

Jā, Nerudas liktenī ir neizmērojama traģika, bet šīs filmas griezumā tieši policista meklējumos slēpjas cilvēciskā drāma. Un abi satiekas aci pret aci tikai vienu reizi. Vienam esot bezspēcīgam. Tur nudien pil tās dzejnieka asinis. Žans Kokto  sacīja, ka dzejnieks var arī mitināties arhitektā, tēlnieka vai jebkurā citā, kurā dzīvo kāds bezlaicīgs personāžs. Ja viņa filmās bija iepīts daudz dzejiskuma un poētikas, tad Lorēns izveidojis filmu par dzejniekiem. Veseliem diviem.

Skumjā un (Nerudas) ēnās dzīvojošā detektīva tēls nevilšus atgādina film noir zvaigznes. Bet vispār jauni cilvēki mēdz būt skumji un uztraukti. Kā Oskars. Līdzi jušana viņam reizēm ir daudzslāņaināka nekā pārdzīvošana par diženā vārdu mākslinieka un pretrunīgā politiķa Nerudas vajāšanu. Varbūt šī filma iedvesmos palasīt (pārlasīt) skaudri skaistās Nobela balvas ieguvēja Nerudas vārsmas. Varbūt pārskatīt Lorēna daiļradi. Katrā ziņā ceļojums mākslinieku dvēselēs ir sagaidāms.

* Kokto filmas atsauce un rotaļas ar to  – mana (nevis raksta) piebilde.

Līga Požarska