DC Films pagaidām kaut kā… neiet, un nu jau tas vairs nav tikai Marvel fanu viedoklis, bet objektīvs fakts. Pēc grandiozā “Betmens pret Supermenu: Taisnības rītausma” kritiskā (mūsu recenzijas) un daļēji arī komerciālā fiasko šī gada pavasarī (bet režisora versiju Kinoblogeri atzīst par labu esam un pat iesaka!) visa uzmanība un arī atbildība tika veltīta “Pašnāvnieku vienībai” – bet pirmās kritiķu atsauksmes ir gandrīz vai sliktākas nekā par BvS! Kas notiek, kurš vainīgs, un vai filma tiešām ir pelnījusi pārmetumus?

Internets reaģē tā, kā tas vienmēr reaģē (kāds agonizē recenzijā, kāds skaita nenopelnīto naudu svešā kabatā, bet kāds jau raksta nekrologu visai DC Films štellei). Vispār sarunas par un ap DC komiksfilmām nu jau ir sasniegušas to līmeni, kad ne tikai aizēno pašas filmas, bet arī sāk tracināt pat tos cilvēkus, kuriem vārīšanās par un ap filmām ir dzīves jēga (t.i., mūs). Nu jau otrā (vai trešā) filma pierāda to, ka DC Films ir kuģis bez kapteiņa, kura vienīgais mērķis ir mērkaķoties pakaļ Marvel, īsti neizprotot lietu būtību, – bet mērkaķošanās nekad nav laba lieta (tāpat kā tad, kad tevi salīdzina ar pērtiķi, – ticiet man, es zinu). Un, ja jums liekas, ka ar “Wonder Woman” un “Justice League” būs citādi, attopieties!

Algotie režisori dara, ko var, bet tāpat nevar pretoties anonīmajai un bezpersoniskajai “studijas loģikai” – tai pašai, kura mums dāvāja triloģiju paziņojumus jau ar pirmo daļu, cikla pēdējo filmu šķelšanu uz pusēm, tiešos turpinājumus padsmit gadus vēlāk un citus tikpat vērtīgus īstermiņa domāšanas rezultātus. “Suicide Squad” bija jābūt salīdzinoši mazam, bet niknam pārsteigumam, kā Džokera iemīļotajiem jack-in-the-box, bet BvS situācija padarīja to par DC kino pasaules mesiju – tituls, uz kuru filma nekad nav pretendējusi vai vēlējusies iegūt. Pat ja pats tās rašanās fakts izskaidrojams ar konkurentu filmas “Guardians of the Galaxy” negaidīto (visiem, tikai ne tās autoriem) popularitāti.

Salīdzinājums ar “Galaktikas sargiem” tiešām ir vietā, ja iedomājamies Džeimsa Ganna filmu kā vecmodīgu, vintāžīgu audiokaseti-mixtape, kuru tās intelektuālais autors-nūģis sapņaini piepildīja ar sirdsmīļām melodijām, cerot uz brīnumu, bet, protams, tā arī neuzdrošinājās uzdāvināt skaistākajai paralēlklases meitenei. Tad nu, turpinot šo salīdzinājumu, “Pašnāvnieku vienība” ir tas kretīns ar pārsprāgušo izpūtēju, kurš jau otro stundu braukā apkārt rajonam, uz pilnu klapi drillēdams bezsakarīgi sarakstītos mūsdienu un sendienu “hītus” no European Hit Radio. Skaļš, stulbs, mazliet šarmants, bieži kaitinošs, bet sirdī tomēr nekaitīgs pozers, uz kuru daudz patīkamāk ir skatīties kino nekā sastapt dzīvē, – “Suicide Squad” in a nutshell, kā mēdz rakstīt ārzemju preses izdevumos.

Daudz runāts par to, ka filmas centrālie tēli ir Deadshot un Harley Quinn (bet prātā paliekošākais – Džokers), tāpēc neatkārtošos, taču spilgtu personāžu te pietiek katra gaumei – un tie arī ir filmas lielākā vērtība. Sižetu var apzīmēt ar moderno trīsburtu kombināciju “meh”, un tas noteikti varēja būt daudz, daudz labāks, bet vai tad tas nav tas, ko var pateikt par 99% filmu? Šis noteikti ir tas gadījums, kad filmu var daudz un dikti pelt par būtībā visu – bet darīt to nav absolūti nekādas vēlmes, jo tās plusi beigu beigās tomēr atsver tās mīnusus, un, pareizi noskaņojoties, tas ir vareni jestrs un izklaidējošs kino piedzīvojums šajā visai sausajā kino vasarā. Starp citu, otro reizi filma iet iekšā daudz labāk, arī tādēļ, ka nu jau ļoti labi apzinies, kas tevi sagaidīs un kas ne. Un tas ir ļoti veselīgi.

Ceļā uz kino ekrāniem manāmi cietusi, savainota un asiņaina, zaudējusi cīņu ar studijas bosiem un dīvāna ekspertiem (kas mēs visi būtībā arī esam), filma tāpat ir saglabājusi pietiekami daudz sava sākotnējā potenciāla, tāpēc visi, kas vēlas neideālu, neglancētu un noteikti ne pārāk gudru (precīzāk – stulbu), bet dikti jautru un vareni izklaidējošu komiksfilmu ar fantastiski harizmātiskiem varoņiem, – laipni lūgti uz “Suicide Squad”. Filmas skaņu celiņš jau mēnesi griežas uz riņķi (jā, es esmu tas džeks mašīnā), un es zinu, ka skatīšos filmu vēl vismaz vienu reizi, kā arī turēšu īkšķus, lai filmai būtu “viss labi”, – ļoti, ļoti gribas atkārtotu tikšanos ar visiem šiem klauniem (pun intended)!

“Pašnāvnieku vienība” jau kinoteātros!