Genius (2016)

Tā vien likās, ka viss, kas paliks atmiņā no šīs vasaras, būs bruņurupuči, iluzionisti, citplanētieši un viņu izmisīgā vēlme kļūt par vasaras megagrāvējiem. Bet līdz ar jūnija svelmes pierimšanu arī kino mums ir atnesis atvēsinošu mieru un melanholiju, par kuru jāpateicas filmai “Ģēnijs”.

Šķiet, ka līdz ar pagājušā gada Spotlight panākumiem, arvien pamanāmāks kļūst “patieso stāstu” žanrs, kura priekšplānā tiek izvirzīti nesavtīgi varoņi, kuri dzīvo starp mums, padara pasauli par labāku vietu un par to neprasa pievērst sev īpašu uzmanību. Un, lai arī filmas galvenais tēls – rakstnieks Tomass Vulfs – tika saukts par sava laika ģēniju, arī otru filmas varoni varētu raksturot tāpat. Viņa varoņdarbu ierocis ir sarkans zīmulītis, ar kuru godsirdīgi un stingri pāriet pāri rakstnieku dvēseles lidojumiem, lai veiksmīgi aizvestu tos pie publikas. Iespējams, ka daudzi no jums nemaz nezina ne to, kas ir Tomass Vulfs, ne Maksvels Pērkinss, jo esam latvieši un vidusskolā mums spieda lasīt Raudupieti un rakstīt domrakstus par to, kā māte nogalināja savu bērnu, jo viņai nav visu cepumu pakā, un tam visam pamatā ir ļoti dziļa doma. Bet tāpēc jau šie brīnišķīgie “uz patiesiem notikumiem” balstītie stāsti tiek radīti un paši pie mums atnāk. Cik nu patiesi, jo tie tomēr ir veltīti tikai un vienīgi izklaidei, nevis vēstures lekcijai. Bet nebūsim arī piekasīgi pie faktiem, kuri notika, pirms mēs vispār bijām dzimuši.

Ģēniji, Genius

20. gadsimta sākumā Amerikā uzplauka krietns pulks ar rakstniekiem, kuri tika atzinīgi novērtēti ne tikai savā laikā, bet vēl ilgi pēc tam. Domāju, ka Hemingvejs un Ficdžeralds nav uzvārdi, kuri prasa paskaidrojumu. Šiem rakstniekiem kopīgas ir ne tikai radošās dotības uz vārdu skricelēšanu, bet abus slavas saulītē izveda Scribner’s grāmatu redaktors Maksvels Pērkinss, kurš pat pēc gadsimta ir pazīstams kā viens no visu laiku labākajiem sava amata pratējiem. Tomēr, lai arī abi rakstnieki bija nepārprotami lieliski, dzejodami vārdus uz papīra, neviens nespēja līdzināties Tomasam Vulfam, kura talants bija tikpat liels, cik sīka bija viņa mākslinieciskā pašdisciplīna. Pretēji rakstniekiem, kuriem dzīvē laiku pa laikam iestājas vārdu krīze, Vulfam tie burtiski birst kā no caura sieta, un katrs teikums, kurš viņa galvā ir piedzimis, ir svēts līdz sirds dziļumiem. Tieši tik svēts, lai veltītu 90 lappuses ainai, kurā vīrietis gaida vilcienu stacijā, kas, saprotams, nav īsti godīgi pret lasītāju. Tāds talants ir reizē gan svētība, gan lāsts, jo liela daļa viņa prozas tiek atraidīta sava neizmērojamā apjoma dēļ. Ar savu skarbo likteni viņš jau ir gandrīz samierinājies, līdz satiek Pērkinsu, kurš uzņemas izauklēt viņā saprašanu par patieso vārdu nozīmi, līdz tie nonāk cietajos vākos grāmatnīcas skatlogā.

Stāsta centrā ir trīs varoņi un viens ļoti amizants mākslinieciskās greizsirdības trijstūris: Vulfs (Džūda Lovs), Pērkinss (Kolins Fērts) un Vulfa skaudīgā draudzene Ailīna (Nikola Kidmena), kurai ir tik smagas problēmas ar uzmanības deficītu, zemu pašnovērtējumu un dzīvi kopumā, lai nepamanītu, ka viņas čalim ir nopietnākas lietas, ko darīt. Katra viņas parādīšanās ekrānā ir kā zobu sāpes, jo tu jau pēc viņas caururbjoši slepkavnieciskā skatiena nojaut, ka tūliņ sprāgs ārā kaut kas neloģisks. Jau no paša sākuma varētu šķist, ka viņas skaudības lēkmes pret Pērkinsu maisa filmas klasisko auru un galveno varoņu bromanci, tomēr tu nespēj arī nejust līdzi viņas pārdzīvojumiem, lai arī cik nepamatoti kopumā nebūtu viņas iemesli, frizūra un uzvedība. Sievietes gan šajā stāstā tiek nedaudz atstātas novārtā, mēģinot iestaigāt pašas savu laimes taciņu, un stāsts lielākoties ir par neparasto draudzību, kas attīstījās starp Vulfu un Pērkinsu, līdz pat tās dvēseli graujošajām beigām. Kamēr viens ir praktiski neatraujams no zīmuļa un papīra, otrs visus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus aiz viņa saslauka un izmet, jo 5000 lapas nav iespējams saspiest grāmatā, kur nu vēl paspēt vai vispār gribēt izlasīt dzīves laikā. Un tā ir viena no lietām, kurai jutīs līdzi katrs, kurš jebkad kaut ko ir veltījis plašākai publikai. Šī gan īsti nebija Vulfa lielākā problēma, jo viņa dzīves mērķis bija pierādīt, cik liels spēks ir apjomīgiem ainu un sajūtu aprakstiem, kamēr Pērkinss viņu “brīvprātīgi piespieda” kļūt iejūtīgākam arī pret tiem personāžiem viņa dzīvē, kas nav izdomāti, novirzot viņa darbus šaurākā gultnē un akcentējot tikai to, ko lasītājs pamanīs un patiešām novērtēs. Rediģēšanas procesā viņi abi meklē līdzsvaru viens otrā, izveidojot ļoti ciešas, simbiotiskas attiecības, līdz mirklim, kad ir grūti atšķirt, kurš ir ģēnijs un kurš – māceklis. Vulfam acīmredzami nav limita ne papīra, ne nopietnu lēmumu pieņemšanas robežās. Tajā pašā laikā Pērkinss no šīs pieredzes sajūt to dzīves krāsu spektru, kas mirdz ambiciozā rakstnieka acīs. Filmā savu cameo nospēlē arī Ficdžeralds un Hemigvejs, lai tādās elegantās atkāpēs no Vulfa ekscentriskuma parādītu dažādas rakstnieku personību kopas un to, kas katram ir svarīgāks savā vārdu spēlē. Šādā ziņā filma ļoti sirsnīgi aptver to, cik atšķirīgi autori uztver kritiku no jebkurām acīm un iemācās ar to sadzīvot.

Genius, Jude Law, Colin Firth

Līdz pat filmas pēdējām sekundēm es nebiju sapratusi, ka visu galveno tēlu buķeti sastāda briti un austrālieši, kuri pēkšņi un negaidīti ir pārliecinoši amerikāņi sava patriotisma zenītā. Tomēr britu teātra (un šīs filmas) režisora – Maikla Grandadža (Michael Grandage) – izvēle nav bijusi nepamatota. Par amerikāņu akcentiem gan nemācēšu spriest profesionāli, tomēr Džūda Lova dienvidnieka izcelsme ir spot-on jau pirmajās sekundēs. Arī viņa sniegums un atdeve, kā jau vienmēr, piepildīja filmu ar enerģiju vietās, kur Kolina Fērta mūžam norūpējusies seja neapzināti liek žāvāties. Tas, protams, nenozīmē, ka viņa tēls nebija aizraujošs, tomēr šoreiz viņš bija vairāk “King’s Speech” Kolins Fērts nekā “Kingsman” Kolins Fērts. Garās dialogu ainas un strīdi par to, kurš vārds ir vairāk svarīgs, bieži tiek aizstāti ar ainām, kur sarkans zīmulis pāršvīkā rindkopu pēc rindkopas, lai tā vietā vairāk koncentrētos uz slavenākā grāmatu redaktora viedokli un akadēmisko mācību, ko es būtu gribējusi dzirdēt daudz vairāk nekā Vulfa miljons un vienu apzīmējumu vārdam “mīlestība”.

Tomēr filma savā būtībā ir ļoti sirsnīga, aizkustinoša un nepārprotami ož pēc vismaz trim Oskara nominācijām. Tas nenoliedzami būs viens no šī gada un visu laiku iecienītākajiem darbiem starp klasisko mākslas filmu kinomāniem. Negaidīsim 2017. gada februāri, lai zinātu, kāds par to mums būtu viedoklis. Filma ir svaigi iznākusi kinoteātros, tādēļ varam doties paelpot 20. gadsimta literatūras elpu jau tagad.

Saistītie raksti