“Ghost in the Shell” (2017)

Runājot par Ruperta Sandersa režisēto “Ghost in the Shell” 2017. gada versiju, ir neiespējami nerunāt arī par 1995. gadā tapušo Mamoru Ošī anime versiju, kas ir pirmā Masamunes Širova 1989. gadā radītās mangas “Mobile Armored Riot Police” ekranizācija. Skatoties Sandersa komandas klasiskās japāņu mangas iedzīvināšanu uz lielā ekrāna, uzreiz tapa skaidrs, ka režisors iedvesmu guvis tieši 1995. gada anime. Īpaši vērā ņemama ir filmas vizuālā līdzība, uzticība Širova un Ošī veikumam – tā novērojama gan galveno varoņu izskatā, gan futūristiskajā pilsētas tēlā. Sandersa stāsta uzmanības centrā ir Skārletas Johansones atveidotās Majores Mutako Kusanagi individualitātes meklējumi. Majore, kura kļuvusi par kiborgu, tās apziņai tiekot transportētai uz pilnībā sintētisku ķermeni, strādā organizācijas “Hanka Robotics” labā, ikdienā cīnoties pret kiberteroristiem.

Filmu vēl neredzējušajiem tālāk iesakām piesargāties no spoileriem! 

Ghost in the Shell, Rēgs bruņās

“Bruņas” (jeb čaula) lietots kā apzīmējums mākslīgi radītajam ķermenim, savukārt “rēgs” (jeb spoks) – apziņai. Darbība risinās laikmetā, kurā tehnoloģiju attīstība veicinājusi sava veida cilvēka apziņas evolūciju, iespēju to augšupielādēt datu tīklojumā, padarot iespējamu apziņas mūžīgu pastāvēšanu. Šādai attīstībai seko arī iespējami draudi, proti, iespēja kibernoziedzniekiem uzlauzt kādu konkrētu apziņu un mainīt tās stāvokli, piemēram, iznīcinot tai iepriekš piederošās atmiņas. Līdz ar to nozīmīgs kļūst jautājums par savu drošību tīri eksistenciālā līmenī, par indivīda vietu sabiedrībā, personas subjektīvajai pieredzei tiekot atbrīvotai no šķietami liekā, līdz tā kļūst par tīru informāciju, kuru viegli pārnēsāt un ar kuru ir viegli dalīties. Tiek mainīts uzskats, ka personība tiek veidota un eksistē jau pirms šādas sevis attīrīšanas un prezentēšanas citiem.

Atgriežoties pie iepriekš sacītā par jaunās ekranizācijas režisora iedvesmošanos no vizuālā pirmavota, jāatzīst, ka līdz ar vizuālo atveidojumu beidzas līdzība ar iepriekšējos gados lolotā stāsta kopainu un vēstījumu. Eksistē divas Majores Mutako Kusanagi – Ošī iedzīvinātais tēls anime versijā un Sandersa filmas varone. Johansones atveidotā Majore atrodas nemitīgos sevis meklējumos, ciešā saiknē, mentālā nabassaitē ar savu pagātni, kas viņas apziņai ir kā puzle ar iztrūkstošiem gabaliņiem. Vienīgais viņas mērķis ir atrast un nostiprināt savu individualitāti. Sandersa attīstītajā notikumu virknē iesaistoties Maikla Pita tēlam ar vārdu Kudze, šī tēma tiek uzsvērta vēl tiešāk. Filmas sākumposmā Kudze skatītājam tiek prezentēts kā galvenās varones pretmets, ienaidnieks, kiberterorists. Tās noslēgumā tiek atklāts, ka patiesais ienaidnieks ir “Hanka Robotics” organizācija, kuras labā līdz šim darbojusies Majore. Kudze ir izveidojis alternatīvu apziņas datu tīklojumu un piedāvā tam pieslēgties arī Majorei. Tomēr, beidzot uzzinājusi patiesību, viņa no šī piedāvājuma atsakās vēlmē nezaudēt savu individualitāti, apziņu, domājot par vēl nepaveiktu uzdevumu, kuru nepieciešams veikt tieši viņai kā personībai. Šķiet, ka arī filmas skaņu celiņš izvēlēts ciešā saistībā ar tās pausto ideju, it īpaši “Ki:Theory” izpildītais “Depeche Mode” muzikālais mākslas darbs “Enjoy the Silence” ar vārdiem – “All I ever wanted, all I ever needed is here in my arms”.

Ghost in the Shell, Rēgs bruņās

Anime attēlotās Majores ceļš ved kur citur. Protams, arī viņa šaubās par savu eksistenci, esot neziņā par pagātni, tomēr apzinoties, ka viņas pieredze ir subjektīva, tikai viens veids, kā raudzīties uz apkārt notiekošo. Viņa saprot, ka pasaules uztvere tikai no vienas apziņas pieredzes lauka, viena skatu punkta vairo vājumu, lēnām novedot pie domas, idejas nāves. Tieši atsevišķo pasaules interpretāciju kopainas veidošana veicina pilnvērtīgu tās uztveri. Anime varone Majore vairākkārt šaubās par to, vai viņa ir kas vairāk par vienkārši programmu, vai viņas čaulā vispār ir atrodams gars, proti, apziņa, kā arī par to, vai mākslīgi veidota vienība būtu spējīga pati radīt savu garu. Kā atsaukdamies uz šiem jautājumiem, stāstā ienāk noslēpumains tēls Leļļu Meistars – domājoša būtība, kas radījusi pati sevi plašajā, tehnoloģiju nodrošinātajā informācijas datu plūsmā. Viņa idejas Majores garā atskan kā izaicinājums – varbūt arī cilvēka DNS nav nekas vairāk par programmu, kas radīta tikai, lai sevi pasargātu. Tieši individualitātes meklējumi, pieķeršanās pagātnei ierobežo Majores pasaules uztveri. Leļļu Meistars vēlas kļūt pilnīgs, apvienojot savas zināšanas ar viņas apziņu. Tas iespējams, nododot savu pieredzi vēl kādam, nevis vienkārši dublējot vai pārkodējot sevi vienmēr no jauna (vienmēr meklējot savu identitāti), bet apvienojoties ar Majori, kas sevi izjūt tikai kā čaulu, kamēr Leļļu Meistars ir tikai gars.

Majore piekrīt pašradītās būtības piedāvājumam un pieslēdzas tās tīklojumam, radot čaulas un gara vienību. Viņa pievienojas kolektīvajai apziņai, izjūtot vēlmi būt daļai no kā plašāka par viņu pašu. Tieši pieslēgšanās šim kolektīvās apziņas tīklojumam padara Majores subjektīvo pieredzi vērtīgu, jēdzīgu. Majore nav stāsta protagoniste. Šī loma patiesībā ir uzticēta Leļļu Meistara garam, kurš īstenojas caur Majores tēlu. Pēdējā mangas ekranizācija ir neievērojusi (apzināti/neapzināti) šo būtisko stāsta pavērsienu. Sanderss savā filmā turpina mūžīgo rietumu pasaules individualitātes meklējumu slavināšanu, kolektīvās būtības atmešanu, līdz ar to iznīcinot garu, atstājot tikai tukšu čaulu. Kā anime atklāj Majores kolēģis Bato – nav nekā skumjāka par lelli bez gara. Tiek iznīcināts kiborga jēdziens, paliek tikai tukšs robots un krāšņi lielbudžeta specefekti.

Justīne Lukjanska, īpaši Kinoblogeri.lv

“Ghost in the Shell” (2017) jau skatāma kinoteātros!

Saistītie raksti