“Kad tradīcijas apvienojas” (“Melnā Pantera”, 2018)

Skatītājiem kinostudijas “Marvel” filmas nu jau ir kļuvušas par tradīciju. Atkārtoties ir sākuši ne tikai to skatīšanās paradumi (īpaši fanu seansi, pēctitru ainas u.c.), bet savā būtībā arī pašas filmas. Lai arī kādus jaunus vai vecus “Marvel” pasaules supervaroņus mēs iepazītu, to stāsti noritēs pēc acīmredzami iedarbīgās, bet tomēr vienas un tās pašas formulas. Arī “Melnā Pantera” nav nekāds izņēmums. Kaut gan, ja tā labi padomā, varbūt viss nav nemaz tik vienkārši.

Melno Panteru jeb T’Čallu mēs pirmoreiz iepazinām jau supervaroņu grāvējā “Kapteinis Amerika: Pilsoņu karš”. Toreiz varonis ne ar ko daudz neatšķīrās no jau iepriekš redzētā, jo spēks, izveicība un gadžeti nevienu vairs nepārsteigs. Bet šeit T’Čalla tiek apkrauts ar pavisam jaunu vidi, dziļu un traģisku pagātni, kā arī ļoti kolorītiem ienaidniekiem un sabiedrotajiem. Lai faniem lielāks prieks, bet pārējiem skaidrāks prāts, tas viss tiek pasniegts zem viena liela, skaidra un turpmāk nozīmīga vārda – Vakanda.

Black Panther, Melnā Pantera

Ideja par Vakandu jeb valsti Āfrikas vidienē, kas slepenībā ir attīstījusies gadsimtus pa priekšu pārējai pasaulei, citā kontekstā var šķist pat absurda. Toties “Marvel” visumā pie brīnumiem mēs jau esam pieraduši, tieši tādēļ šāds pavērsiens jau, tā teikt, piederas pie lietas. Arī lieka un smagnēja ekspozīcija mums iet gar degunu. Tā vietā jauno pasauli varam iepazīt paši, sekojot līdzi filmas varoņu gaitām. Afrofutūrisma pilnās tehnoloģijas piepilda teju katru ainavu un sīkāko detaļu, atgādinot par “Galaktikas sargos” redzētajām planētu pasaulēm. Tikai atšķirība tāda, ka šī pasaule atrodas krietni tuvāk Zemei.

Bet vistuvāk Vakanda atrodas tieši tumšādainajiem skatītājiem. Jau pirms filmas iznākšanas bija zināms, ka tajā būs redzami tikai divi baltie aktieri, un tie paši ir redzami mazsvarīgās un tīri izklaidējošās lomās. Arī filmas nozīmīgums tumšādaino ļaužu kultūrā ir vairāk nekā skaidrs. Filma tomēr galu galā tika veidota tieši viņiem. Stāsta gaitā diezgan bieži sastopamies ar no Āfrikas ciltīm atlasītiem kultūras elementiem, un filma pieskaras nopietniem tematiem un problēmām – tādām kā tradīcijas, dzimtas rēgi, ļaužu grupu iekšējās nesaskaņas, bagāto privilēģijas un ne tikai. It kā parastā “Marvel” supervaroņu filmā tas zināmā mērā pārsteidz.

Black Panther, Melnā Pantera

Tiesa gan, “Melnās Panteras” sižets ir mazāk pārsteidzošs. Kad filma ir jau pusē un Vakanda ir tikusi iepazīta, turpmākās stāsta gaitas jau kļūst diezgan skaidras. Bet, lai nav garlaicīgi, varam vismaz sekot līdzi lieliskiem varoņiem un pat ļaundariem. Sākot jau ar Melno Panteru, kurš sevi vairākkārt pierāda kā vērā ņemamu supervaroni un karali. Kā kauju ainās, tā arī varoņa lēmumos un darbībās ārpus tām.

Līdzās Panterai varam redzēt tik spilgtus un interesantus personāžus, ka bez galvenā varoņa brīžiem var iztikt. Vērts pieminēt, ka šīs lomas pārsvarā aizpilda sievietes, jo īpaši jāpiemin Vakandas karaļa sardze Dora Miladže, kura atstāj paliekošu iespaidu. It kā nekas īpašs – līdz brīdim, kad šādu īpatsvaru sākam salīdzināt ar visām iepriekšējām “Marvel” studijas filmām.

Black Panther, Melnā Pantera

Uz šo pašu filmu ļaundariem mēs noteikti jau esam pieraduši skatīties kā uz parastu butaforiju vai sižeta dzinuli, tomēr šeit filmas veidotājiem ir izdevies labot situāciju. Ļaundari ir divi, un tie abi spēj piedāvāt daudz vairāk par nihilismu un pasaules iekarošanas plāniem. Endijs Sērkiss ir izklaidējošs, bet Maikls Džordans – traģisks. Abi kopā viņi Panterai sagādā vērā ņemamas galvassāpes.

Īsāk sakot, “Marvel” kinostudijai tas atkal ir izdevies. Un arī šāds apgalvojums jau pieder pie tradīcijas. Tikai šajā gadījumā “Marvel” tradīcijas satiekas ar veselu kultūru, ļaujot abām iet roku rokā vienai ar otru. To, kādai auditorijai šī filma ir tēmēta, mēs ļoti labi zinām, tomēr izbaudīt to ir ļauts visiem. Pati filma to netiešā veidā arī pasniedz – pagātnē ir jāmeklē nevis naids un skumjas, bet gan piedošana un atbildes uz nākotnes problēmām. 9/10

Saistītie raksti