“Kas Tomam Krūzam liek skriet?” (“Mission: Impossible – Fallout”, 2018)

No visām neskaitāmajām kino franšīzēm tikai retās var uzslavēt par uzlabotu mākslinieciskās kvalitātes līmeni vēlākajās filmās. Bet tikai viena no tām var lepoties ar megaaktiera Toma Krūza dalību galvenajā lomā katrā franšīzes filmā. Tā, protams, ir “Neiespējamā misija” jeb filmu sērija, kas aizsākās ar leģendāru kino režisoru, kurš, izmantojot savu maksimāli rafinēto kino valodu, uz lielo ekrānu pārnesa savulaik Amerikā ļoti populāru TV seriālu. Pēc pieciem dažādi veiksmīgiem, bet pelnošiem turpinājumiem, kā arī pieciem dažādiem režisoriem “Neiespējamā misija” beidzot ir atradusi savu vietu kino pasaulē, turklāt ar skatītājiem veltītu visai spēcīgu vēsti.

Šis ir gadījums, kad ir grūti sākt kādā konkrētā punktā, jo divarpus stundas garais kino piedzīvojums ir pārpildīts ar episkām emocijām un spriedzi. Stāsta ideja ir gana vienkārša, lai noturētu uzmanību un likt apzināties likmes, kas rūpētu ne tikai varoņiem, bet arī skatītājiem. Sižets ir gana līkumains, lai priecētu ikvienu spiegu trilleru entuziastu, bet tajā pašā laikā ne reizi nesapinas savos mudžekļos. Pakaļdzīšanās un spriedzes ainas ir izplānotas precīzi, tās perfekti atbilst franšīzes nosaukumam un ne reizi neliek apšaubīt notikumu gaitas ticamību. Operatora Roba Hārdija (“Ex Machina”, “Annihilation”) darbs ir tehniski noslīpēts, ļaujot vietām iespraukties arī pāris satriecošām ainām, ko ierāmēt pie sienas. Ritmiskā, nervus kutinošā mūzika tikai pastiprina visu filmā notiekošo. “Neiespējamā misija” nekad vēl nav izskatījusies, izklausījusies un izpildījusies tik labi, kopš to režisēja pats de Palma.

Mission Impossible: Fallout, Neiespējamā misija: Sekas

Ja šo darbu salīdzinām ar režisora Kristofera Makverija iepriekšējiem komerciālajiem sniegumiem – “Džeku Rīčeru” (atkal Toms Krūzs) un “Slepeno nāciju” (jau atkal Toms Krūzs!) – “Sekas” ir ievērojams uzlabojums, kas ne tikai paceļ franšīzi jaunos augstumos, bet arī pievērš pastiprinātu uzmanību pašam režisoram. Mūsu priekšā ir varbūt ne gluži nākamais Kristofers Nolans, bet pavisam noteikti režisors, kuram ar drošu sirdi var uzticēt arvien dārgākus lielbudžeta kino projektus. Vēlams, ar Toma Krūza piedalīšanos.

Pats Krūzs, spītēdams savam cienījamam vecumam, turpina spiest no sevis un skatītājiem maksimāli visu, kas vien iespējams. Pat neņemot vērā varoņdarbus, ko aktieris/kaskadieris veic uzņemšanas laukumā (un kurus pieminu tikai filmas pacilājošā mārketinga dēļ), filmā redzamie triki ir iespaidīgāki nekā jebkad. Fināls ar helikopteru pakaļdzīšanos ir labākais, kas uz kino ekrāniem ir redzēts pēdējo pāris gadu laikā, turklāt, pat veicot savus “ierastos trikus” (skrienot), Krūzs ir satriecošā formā. Tiesa, skrienošs Krūzs jau kopš trešās “Neiespējamās misijas” ir kļuvis par atkārtotu joku. Tomēr jaunās misijas laikā redzamais aktiera skrējiens ir pilnībā nopietns, pats savu būtību pieņemošs un gluži majestātisks sniegums. Tā brīža sajūtas ir neaprakstāmas, un rodas pārliecība, ka nekas nav neiespējams.

Mission Impossible: Fallout, Neiespējamā misija: Sekas

Ja filma paklūp, tad tikai vietās, kas balstās uz lojālu skatītāju priekšzināšanām. “Marvel” kino visuma ērā tas vairs nepārsteidz, jo īpaši, ja ņemam vērā, ka Makverijs režisēja arī iepriekšējo “Neiespējamo misiju”. Jebkurā gadījumā potenciālajam skatītājam savs mājasdarbs ir skaidrs. Ņemot vērā saturu, tā ir pavisam niecīga cena apmaiņā pret gandrīz unikālu kino skatīšanās eiforiju. Tādu Holivuda mums sniedz reti, bet tikai Holivuda to arī spēj sniegt. Un tas tad arī Tomam Krūzam liek skriet – mūsu visu labā. 9.5/10

Filma jau skatāma Latvijas kinoteātros!

Saistītie raksti