Komēdijā pazudušie joki (“Trainwreck”)

Ar savu jaunāko filmu “Draiskule” (“Trainwreck”) režisors Judd Apatow turpina iesākto – veidot filmas pieaugušajiem ar bērnu līmeņa stāsta līniju (jā, es zinu – vienkārša filma pie kuras “ieņirgt” pēc “smagas darba nedēļas”). Grūti saprast, kāpēc ir tik neiespējami apvienot Apatow tipa komēdiju, neskaitāmus asprātīgus un (lai arī nereti rupjus) gudrus jokus kopā ar kāda laba scenārista izveidotu stāsta arku? Tā vietā gadu no gada šis režisors, un nu jau arī viņa talanta jeb rokraksta atdarinātāji – citi režisori, skatītājiem kā lielu dāvanu sniedz kārtējo komēdiju, kas ciešāk skatoties nav pat īsti filmas, bet gan atsevišķu ainu kompilācijas.

Trainwreck

“Trainwreck” var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik filmas ainas veido kaut kādu kopējo filmas sekvenci. Pārsvarā filma sastāv no ainām, kurās cilvēki “ieiet”, izspēlē vajadzīgo “jociņu-spociņu”, un režisors pāriet pie nākamās ainas. Un tā visas filmas – nedaudz vairāk kā divas stundas (!), garumā. Rodas sajūta it kā tiek stāstītas lērums anekdotes (īstenībā jau vienrindas joki), ko apvienojot, rodas kaut kāds kopskats… jeb kā režisoram patiktos to dēvēt – naratīvs. Bet diemžēl arī tas nav oriģināls, jo ir aizgūts no tūkstošiem citu romantisko komēdiju pamatelementiem un šķiet kā absolūti neiederīgs un neērts instruments, ap ko nemākulīgi ir sastutēti minētie pieaugušajiem domātie joki.

Skumīgi noskatīties cik daudz labu joku vienkārši pazūd bezmērķīgi lēnajā filmas tempā. Es labprāt redzētu šīs filmas (un arī citu Apatow filmu) kaitinoši – nevajadzīgi garo ainu, adekvāti tajās sniegtajam materiālam, rediģētās versijas, kur viss notiek raiti, asprātīgumam atbilstošā ritmā un jau filmas sākumā skaidri paredzamajam iznākumam piemērotā hronometrāžā. Bet tad laikam visas šī režisora filmas būtu knapi stundu garas un vairs nekādi nevarētu dēvēt par vasaras vienu no centrālajām komēdijām.

Vērtējums: 2 / 5

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)

Saistītie raksti