“Logan” (2017)

17 gadus un 8 filmas vēlāk esam sagaidījuši to, kas tiek dēvēts par Hjū Džekmena (kurš patiesībā bija pēdējā brīža aizvietotājs 2000. gada filmā “X-Men”) pēdējo, spilgtāko akordu Vilknadža sāgā. Drūms, skarbs un pat fatāls, “Logans” sola – un piegādā – spilgtu un neaizmirstamu finālu vienam no mūslaiku iemīļotākajiem ekrāna supervaroņiem.

Vēl filmas veidošanas laikā tās autori solīja no mūsdienu supervaroņu kino atšķirīgu piedāvājumu – gana fleksibls un atšķirīgs no citiem, jau komiksos šis varonis, līdzīgi kā Soģis un citi, saņēma savus vecākai un nobriedušākai auditorijai domātus stāstus, kuri atrada savu vietu uz lielā ekrāna (bet negaidiet “Old Man Logan”, no kura šeit ir burtiski pāris krikumi).

Logan, Logans

Varam tikai apsveikt filmas veidotājus ar režisoru Džeimsu Mangoldu (“3:10 to Yuma”, “Walk the Line”) un pašu Hjū Džekmanu priekšgalā – par studijas “20th Century Fox” naudu un “Marvel” spilgtākā varoņa (uz kino ekrāniem) aizsegā viņi izveidoja slavas dziesmu žanram, kurš mūsdienās ir rets ciemiņš. Tas, protams, ir vesterns un īpaši tā apakšžanrs par vientuļnieku-antivaroni un tā neizbēgami fatālo grēku izpirkšanu “Unforgiven” un “High Plains Drifter” stilā. Paldies visiem iesaistītajiem, ka pacentās vai, tieši otrādi, ar saviem padomiem un netīrajām rokām turējās pa gabalu, jo gada laikā “Fox” jau otro reizi (pēc “Deadpool”) piegādā faniem tieši to, ko tie gaida, bet vēl lielāki ieguvēji ir visi pārējie, kas populāra žanra aizsegā saņem citādu un svaigu kino. Mangolds meistarīgi žonglē ar žanriem viena varoņa ietvaros, “The Wolvenine” samuraju kodeksu un austrumu attieksmi pret dzīvību un nāvi nomainot ar postapokaliptisko Mežonīgo rietumu “nogalini vai tiec nogalināts” filozofiju.

Praktiski nesaistīts ar “X-Men” pasauli vai komiksfilmām vispār, “Logans” ir nesteidzīgs (pat lēnīgs), brīžiem smeldzīgs, bet vēl vairāk skarbs un emocionāli nomācošs no dzīves nogurušu cilvēku pēdējais ceļojums, kas daudzus atbaidīs ar savu drūmumu un nevēlēšanos sekot jau ierastajai (un aknās esošajai) komiksfilmu formulai. “Road movie” struktūra ļauj pakāpeniski atklāt varoņus līdz pat kaulam, un to visu papildina daudz sulīgu, bet reālistisku nākotnes detaļu – filmas 2029. gadā “viss ir slikti”, paši-zināt-kura siena jau ir uzbūvēta, mutāciju vietā valda mehāniskie implanti, bet bezgalīgos nākotnes ASV modificētās kukurūzas laukus šķērso roboti-kombaini un bezpilotu fūres.

Logan, Logans

Un vēl šī ir pilnīga medusmaize “die-hard” komiksgalvām un tiem, kuri visu laiku sūkstējās, ka Vilknadzim nepietiek asiņu, “vajag brutālāk un asiņaināk” – saņemiet, draugi, asiņaināko meinstrīma komiksfilmu kino vēsturē, kur tās nav CGI asins strūklaciņas vai “smieklīgā vardarbība”, bet gan plēstas brūces, lauzti kauli un norautas ķermeņa daļas (ja jau mēs par vesterniem, tad mazliet velk uz nu jau leģendārā “Bone Tomahawk” pusi). Pats svarīgākais – filmas vardarbība nav izskaistināta vai stilīga, tā brīžiem ir līdz pretīgumam briesmīga un tai ir reālas, biedējošas sekas.

Par vienu gan ir pilnīgi skaidrs – šī nav ne jautrākā, ne spilgtākā, ne īsākā un pat ne baudāmākā Hjū Džekmana “Vilknadža” filma, bet šī pilnīgi noteikti ir filma, kuras dēļ cilvēki atcerēsies viņu šajā lomā!

Drosmīgs, neparasts, pārsteidzošs, dramatisks, ļoti asiņains, kā arī fiziski un emocionāli sāpīgs – “Logans” būs klāt jau 3. martā, bet īpašajā “Kinoblogeri un Cēsu alus piedāvā” seansā jau trešdien, 1. martā, k/t “Kino Citadele”!

Saistītie raksti