“Lomu spēles” (“Teesklejad”, 2016)

Kur un kad pienāk tā robeža, lai mēs līdz sirds dziļumiem un sava prāta loģikas likumiem saprastu, ka no otra cilvēka ir jāšķiras, jo gadu ilgās attiecības ir pašnāvnieciskas un katastrofāli iznīcinošas? Diviem cilvēkiem nodzīvot kopā lielāko daļu sava mūža un būt negodīgiem pret sevi ir kauns, taču bailes palikt vienam, bailes atgriezties sākumpunktā, bailes pateikt to tam otram svešiniekam rada vēl lielāku trauksmes sajūtu un soli pa solim iznīcina jebkādus cieņas aizmetņus.

Ja dzīvē ir pienācis brīdis, kad apnicis dzīvot un vajā draugi, paziņas, radi, jo nevari atrast savu otru laimīgo pusīti, noskaties igauņu režisora Vallo Toomla 2016. gada filmu “Teesklejad” (“Pretenders”). Filma tev maigi atgādinās, cik rūpīgi jāizvēlas dzīves lielās attiecības, lai nekad nebūtu jāiepazīstas ar mīlestības mokošo elli un jāieskatās mākslīgajām bailēm acīs.

Filma uzbur īstu romantisko attiecību fantastikas pasaku ar šausmu trillera cienīgām niansēm. Mākslas filma stāsta par kādu pāri, Juhanu un Annu, kuri izmanto iespēju atpūsties draugu villā pie jūras, lai šķietami salāpītu savas traumatiski izjukušās attiecības. Taču vai attiecības jaunā vidē var glābt? Vai vide palīdz tās salikt kopā kā leļļu māju atkal no jauna? Kad abi nomaļajā pludmalē sastop pilnīgi svešu pāri un uzaicina pie sevis uz grezno māju, sākas īsta masku balle. Divi nepazīstamie, manāms pretstats mājas saimniekiem, kuri nu jau pieņēmuši savu jauno lomu, izaicina pāri uz kaislīgu dueli, lai haosā ilgi trūdošās emocionālās gaidas saliktu atpakaļ pa plauktiņiem. Lai gan atpūtas laikā partneri, iespējams, cerēja savas attiecības savest kārtībā, ne tikai mistiskie ciemiņi, bet arī māja ar savu zombija šarmu padara abus emocionāli kailus un ļoti uzņēmīgus pielaikot savas īpašās lomas un sākt neparedzamu spēli.

Pretenders, Lomu spēles

Psiholoģiskā drāma sākas pamazām ar klusumu, kurš sāp, kad mākoņi iekrāsojas, uzturot spriedzi, apdedzinot skatītāju lēnām un noslēgumā piedāvājot vērotājam pašam savu interpretāciju, vai tas viss bija tikai ļauns murgs. Filmas ieguvums ir četri lieliski igauņu aktieri un modernā māja, kas godam konkurē ar galveno varoņu paustajām sajūtām. Aicinoša, tajā pašā laikā gana noslēgta, auksta, arīdzan caurspīdīga, ar savu lietu kārtību kā cietums, tā iesūc abus pārus, un, kad sistēma tiek izjaukta, realitāte sāpīgi sašķīst drumslās. Nekas nebiedē tik ļoti kā tu pats sev brīžos, kad neesi pārliecināts, un māja to pārliecinoši jūt.

Skatoties filmu, mans ieteikums būtu uzmanību ne tik ļoti pievērst tekstam, cik abu galveno varoņu acu skatieniem – kā tas ir, kad tu meklē to, ko esi pazaudējis jau sen un vairs nevari atrast. Starp citu, mūzikas komponists ir latviešu Kārlis Auzāns, kas filmas varoņu ilūzijām, manipulācijām, smeldzei, nežēlīgumam piemeklējis īstos tumšos skaņu toņus. Lieliski izdevies arī scenārija autoru darbs, nesamezglojot filmas sižetu, bet ļaujot tam pašam no sevis izaugt.

Igauņu, lietuviešu, latviešu kopražojums visnotaļ atbilst kvalitātei, jo ne velti filma tika izrādīta Sansebastjanas kinofestivālā Spānijā pagājušā gada rudenī, un tā ir pirmā igauņu filma, kas jebkad tur pabijusi festivāla vēsturē. Kopumā – patīkams pārsteigums Baltijas filmu sarakstā, ko mudinātu noskatīties ikvienam, lai ienirtu nedaudz melnos un svešos kaisles nostūros.

Juhans teica: „Un mēs skriesim un neskatīsimies atpakaļ”, bet Anna skatās…

Linda Peciņa