Recenzijas

“Mad Max: Fury Road” jeb Imperatore Furioza

Lieliska aktierspēle no Hārdija un Teronas puses un savstarpējā dinamika. Šī ir visfeministiskākā filma, ko esmu redzējusi pa ilgiem laikiem - jā, tā saucas Makša vārdā, tomēr viņš tur nav ne vienīgais, ne svarīgākais.

24.05.2015

Par Mad Max es pirmoreiz dzirdēju pirms pāris mēnešiem, kad kino redzēju pirmo filmas treileri. Un, lai cik skumji tas nebūtu, arī par Tomu Hārdiju tad dzirdēju pirmoreiz. Nu, ko lai saku… man bija grūta bērnība, vienmēr salūzis televizors un pēc tam vēl daudzi citi attaisnojumi robiem kino izglītībā, ko es tagad cenšos labot. Televizora gan man vēl joprojām nav. Pēc tā paša treilera draudzene saka: “Uz šito ejam!” Es novelku: “Eeeejam?” Jo es no tā pirmā neko nesapratu. Arī pēc vairākām reizēm. Garais fragments, ko rādīja, šķiet, pirms “Big Game”, jau ieviesa zināmu skaidrību. Tad arī teicu, ka ejam gan.

Pēc tam sāku pētīt trakā Makša vēsturi, kas aizstiepjas līdz pat manam dzimšanas gadam, bet (sk. iepriekšējo skaidrojumu) arī mūsdienās cilvēks var dzīvot pilnīgā neziņā. Ar veco filmu skatīšanos gāja pagrūti, jo mūzika katastrofāla un krutie džeki tam laikam gan jau ir kruti, bet nu šobrīd mani nepārliecina, līdz ar to ne pārāk interesanti, turklāt es vienkārši nespēju skatīties uz bēbjaģīmi Gibsonu. Līdz ar to beigās uz jauno filmu aizgāju, tikai tā aptuveni pārzinot pirmo trīs filmu sižetu. Es gan jau palaidu garām kādas atsauces uz vecajām filmām un varbūt ne līdz kaulam visu izpratu. Bet tas tā – ja piekasāmies detaļām, jo nezināšana man galīgi netraucēja.

Kā tas ir ar daudzām filmām, arī šī nosēžas prātā pamazām. Tā virspusēji to var paņemt kā vienkārši izklaidi puikām ar daudz specefektiem, asu sižetu, cīņām un trikiem. Tomēr tai ir izcils vizuālais materiāls, kas visai izteiksmīgi aizved no saules kveldēta tuksneša līdz vārnu apsēstam muklājam, pār kuru mākoņi nokarājas kā tādi pelēki murgi. Jā, no vienas puses tā ir tīrumtīra puiku filma, kur tiešām dažāda vecuma puikas no dažādām brandžām villojas, mērās ar šaujamieročiem, zirgspēkiem un visādīgi mēģina pielīst lielajam papum. Vai iesist kādu taustāmu labumu no šī pasākuma.

Tomēr aiz visa action ir diezgan spēcīgs stāsts. Galvenais sliktais a.k.a. Immortan Joe ir izaudzinājis sev kārtīgi smadzeņskalotu karapuiku armiju, kontrolē ūdeni (kas tuksnesī nav plaši sastopama parādība), ir savācis sev labākās mātītes vaislai, tomēr tik un tā nevar dabūt sev normālu pēcnācēju, kam nodot varas grožus. Tam, kuram ir prāts, nav fizuha, tas, kuram ir fizuha.. Nu tas čalis ir zābaks. Un tad vēl, lai viss būtu galīgi slikti, tas sātans, ne sieviete (Furioza, ko tēlo Šarlīze Terona), ņem un nosper viņa piecas smukās vaislinieces. Pats Immortans ir viena no filmas problēmām – pirmajā ainā viņš knapi kustina savu iekaisušo trekno pakaļu, bet pēc tam to ķēmu ar visu viņa mākslīgo elpināšanas aparātu nekādi nevar nobeigt. Kkur tur trūkst loģikas.

Neraugoties uz visām tām puiku štellēm, pārsteidzošā kārtā šī ir visfeministiskākā filma, ko esmu redzējusi pa ilgiem laikiem. Jā, tā saucas Makša vārdā, un Makss būtiski ietekmē notikumu virzību šajā filmā, tomēr tomēr.. Viņš tur nav ne vienīgais, ne svarīgākais. Pirms filmas es, protams, biju salasījusies atsauksmes un zināju, ka Makss filmā pasaka tikai 20 teikumus. Bet es neizjutu, ka viņš būtu baigi nerunīgs. Normāls vīrietis. Mazāk runu, vairāk darbības. Kur vajadzīgo var pateikt ar sejas izteiksmi, tur nav jātērē teksts. Easy. Furioza savukārt nav pati sievišķīgākā no sievietēm, ko viņa burvīgi nodemonstrē, izvillojoties ar Maksu pirmajā kopīgajā ainā. Ok, Makss tobrīd arī nebija savā labākajā formā.

Tomēr Furioza ir viscaur sieviete savā ticībā, savā cerībā un pat – jā, naivumā. Viņai vēl arvien ir dzīvs sapnis par Zaļo oāzi vai jebkuru citu vietu laimīgai dzīvei ārpus Citadeles, kamēr Maksam nav pilnīgi nekādu ilūziju. Tur viņu atšķirības parādās visspilgtāk. Viņas rīcības motivācija gan tiek paskaidrota tikai tad, kad filma jau ir kārtīgi ieskrējusies. Uz ko tikai sieviete nav spējīga.. Labi, protams, ka viņai arī pagadās Makss ceļā, jo viņš šo pasākumu padara nevis par vienkāršu bēgšanu taisnā līnijā pāri tuksnesim, bet izdarāmu lietu.

Visumā – lieliska aktierspēle no Hārdija un Teronas puses un savstarpējā dinamika. Varbūt var piesieties, ka filmā ir tik daudz personāžu, bet viņu sižeta līnijas un motivācija nav līdz galam izstāstīta un izstrādāta, bet nu galvenais stāsts iztur kritiku, tāpat kā Imortana sievas, kuras lai gan ir nabadzīgi ģērbtas (jo kko taču tiem kinoskatītājiem ir jāparāda), nav tikai dumji gaļas gabali, kas nemitīgi tiek glābtas un vāktas. Action filma, kuru ir vērts redzēt.

8/10