“Mission Impossible: Rogue Nation” (2015)

Izdarīsim vienu svētīgu lietu – nodalīsim Tomu Krūzu-cilvēku no Toma Krūza-aktiera. Ja par pirmo jau kādu labu laiku ir skaidrs, ka lampiņas ir pārdegušas un jumtiņš ir aizbraucis uz neatgriešanos (un kaut kā pat saprotami, jo visa dzīve zem sabiedrības lupas bez sekām nepaiet), tad otrs vienmēr ir bijis un joprojām ir augstākās raudzes profesionālis, kurš katrā savā filmā izliekas uz 110% procentiem, un prasa to arī no citiem (jo aizvien vairāk ir arī to producents). Šonedēļ Toms ir atpakaļ ar savu pelnošāko (un šobrīd vienīgo) franšīzi, un, iespējams, tās uz doto brīdi labāko sēriju – “Neiespējamā misija: Slepenā nācija”!

Kamēr Džeimss Bonds joprojām nespēj atrast savu identitāti (gan sižetiski, gan filmās), bet Džeisons Borns ir kļuvis par kratošas kameras un brutālu cīņu sinonīmu, “Neiespējamā misija” lēnām, bet pārliecinoši ir kļuvusi par teicamas spiegu izklaides garantu – pie tam ar anti-harizmātiskāko galveno varoni (superspiegs vulgaris), pastāvīgi rotējošo palīgu komandu un jaunu režisoru (un līdz ar to arī stilistisko piegājienu) katrā sērijā! Sekojot jaunāko laiku tendencei, līdz ar kārtas numuru filmu kvalitāte tikai aug, un drīz jau neviens vairs neatcerēsies neveiksmīgo (bet tikai salīdzinājumā ar citām) otro daļu – ir tikai pirmā, klasiskā, un tad visas pārējās, sākot ar trešo. Nav izņēmums arī šī, un diskurss par to, vai tā tiešām ir labākā no visām, ir ne tikai atvērts, bet arī ļoti apsveicams.

Rogue Nation

Kad režisors Kristofers Makvorijs tikai ķērās klāt pie filmas (kuru viņš arī sarakstīja, kopā ar “Iron Man 3” scenārija autoru Drū Pīrsu), mēs domājām, ka šī “Misija” noteikti būs citādāka – mazāka, kompaktāka, brutālāka, līdzīgi kā aktiera un režisora iepriekšējais kopdarbs, “Džeks Rīčers”, taču jau pirmie filmas treileri, ar pie lidmašīnas piebultēto Krūzu, lika saprast, ka tā nebūs vis. Kāds prieks ir reizē kļūdīties un gūt apstiprinājumu saviem instinktiem, jo ir abi piegājieni reizē – visur izdaudzinātā lidmašīnas aina parādās vēl pirms filmas sākuma titriem, un nekur turpmāk netiek minēta, bet pati filma, par laimi, iet “World War Z” un daļēji arī “Skyfall” pēdās, un ir izvairījusies no pārspīlētajām, izmocītajām “vispasaules destrukcijas” ainām, īpaši tās kulminācijā.

Kas gan absolūti nenozīmē, ka filma nav vērienīga, jo tā ir, un kā vēl – Baltkrievija, Prāga, Maroka un Kuba rada patiesi starptautiska piedzīvojuma garšu. Jo, patiesi – Makvorijs noteikti ir intrigas un suspense maestro, kurš ātri vien saprata, ka pārspēt iepriekšējās (īpaši – ceturto) daļas “vienkārši principa pēc” nav nekādas jēgas un arī vajadzības, un filmai tas tikai kaitēs, tapēc spriedzes ainas, kuru filmā netrūkst, nemēģina neko pierādīt vai pārspēt, bet gan kalpo filmas sižetam, bet līdzpārdzīvojumi tiek panākti ar aktieriem un scenāriju! Kā patīkams bonuss – beidzot “Neiespējamās misijas” filmās atgriežas kolorīts un patiesi biedējošs ļaundaris, kurš, lai gan nav Filips Seimūrs Hofmans, rada patiesus draudus IMF komandai.

Ir patiess prieks par to, ka filmas autori neuzkāpa uz tradicionālajiem sīkvelu grābekļiem, nepavilkās uz aktuālajām kino tendencēm (vairāk, skaļāk, lielāk, stulbāk), bet gan esošās smilškastes ietvaros izdarīja to, kas katram no tiem padodas vislabāk – reizē pārsteidzot un sniedzot mums to, ko tik ļoti vēlējāmies sagaidīt. Tagad galvenais ir neapstāties, kamēr Krūzs vēl žiperīgs, un sniegt mums vēl vismaz pārīti tik pat kvalitatīvu, oriģinālu un interesantu “Misiju” – apetīte, kā zināms, rodas ēdot.

“Neiespējamā misija: Rēgu nācija” kinoteātros no 7. augusta, bet īpašajā “Kinoblogeri piedāvā” pirmizrādē – jau 6. augustā!

Saistītie raksti