Nerve (2016)

Laikā, kad ļaudis visā pasaulē bezmērķīgi klīst pa ielām, lai “noķertu viņus visus”, nejaušu sakritību dēļ uzmanības centrā ir iekritusi arī filma par mūžam aktuālo “pazudis internetā” tēmu. Lai arī cik ļoti “Nerve” tiktu pielīdzināta “Pokemon Go” atkarībai, patiesībā tā ne mazākajā mērā nav veltīta ne Pikačū, ne pašam internetam, kuru visi joprojām mēģina vainot pie visām pasaules nelaimēm. Ļaunuma sakne ir nevis pats globālais tīmeklis, bet gan tie, kas ir izvēlējušies tajā dzīvot. Un tie, protams, esam mēs paši (pārdomu mirklis).

N_D25_9037.CR2

“Nerve” scenārija pamatā ir 2012. gada grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kura noteikti izkritīs pie Goodreads ieteikumiem, ja nospiedīsi like “The Hunger Games”vai “Insurgent”. Toties stāstu uz lielā ekrāna ir palīdzējuši atdzīvināt pirms pāris gadiem pretrunīgi vērtētās dokumentālās sērijas “Catfish” veidotāji –  Henrijs Džūsts (Henry Joost) un Ariels Šulmans (Ariel Schulman). Godīga, teicamniece vidusskolniece, kura nekad nedara neko interesantu, par spīti sev un saviem nosodošajiem laika biedriem iesaistās tiešsaistes “patiesība, vai izaicinājums (bez patiesības)” spēlē, kuru komentē balss, kas aizdomīgi līdzīga Stīvenam Hokingam. Spēli veido 2 puses – skatītāji un spēlētāji. Skatītāji maksā naudiņu, lai varētu likt spēlētājiem apkaunot sevi visos iespējamos veidos. Tikmēr spēlētāji to arī darīs, jo par katru nākamo izaicinājumu tiek arvien dāsnāk atalgoti gan ar dollar, dollar bill y’all, gan popularitāti lielajā virtuālajā tīklā, kas, protams, neizsakāmi atsedz to pirmo. Pa ceļam viņa satiek Deivu Franko, un to, kas notiek tālāk, jūs paši jau variet uzminēt. Lai arī jau pēc treilera varēja noprast, ka filma ir tēmēta jaunākai auditorijai, tas varbūt šajā gadījumā nav arī nemaz tik slikti. Priekšplānā tiek izvirzīta nejaukā patiesība par sociālajiem medijiem un to potenciāli lielākajiem upuriem – jauniem, pēc uzmanības alkstošiem tīneidžeriem, kuri, ironiskā kārtā, tāpat kā “spēlētāji un “vērotāji” filmā, internetā dalās kategorijās “jūtūberi” un “anonīmie interneta troļļi”. Turklāt abas sabiedrības grupas ir jebkādā mērā atkarīgas no savas virtuālās dzīves līdz “ieslodzītā” līmenim un, kā jau minēju iepriekš, diezgan pārliecinoši parāda, ka ne jau mums pieder internets, bet gan internetam piederam mēs. Virtuālās realitātes tēma kino ir aktuāla jau kopš 80. gadiem, tomēr, ņemot vērā aktuālo situāciju, tās morāle tika izspēlēta daudz, daudz par maigu.

N_D10_1129.CR2

No IT puses filma bija reizē gan daļēji patiesa, gan absurda. Protams, tehnoloģijas mūsdienās zina, kur tu atrodies, ko tu dari un ar ko, tas visiem jau tā kā būtu ap šo laiku saprotams. Tomēr, ja tu internetam iedod savu pirkstu nospiedumu, viņam ar to būs nedaudz par maz, lai maģiski izraktu no turienes pilnīgi visu tavu digitālo personu, pieeju bankas kontam un vēl izskaitļotu, kura grāmata ir jālasa čalim kafejnīcā, lai tu uzdrošinātos randomā izvarot viņa seju piecas sekundes. Turklāt no likuma puses filma bija vēl neloģiskāka. Scenārijs šķita smagi atšķaidīts, pievēršot daudz vairāk nevajadzīgas uzmanības tam, ka supergarlaicīgā meiča no Statenailendas klausās “Wu-Tang Clan” un lasa garlaicīgas grāmatas par bākām, bet līdz galam pat nepamatoja, kāpēc policijā visi jau gadiem ignorē faktu, ka tīņi visapkārt pasaulei baksta viens otru ar nažiem un vēl to visu filmē. Novelc kaut ko torentā, un FIB nakts vidū atspers tava dzīvokļa durvis, saslēgs tevi rokudzelžos un nobloķēs kompi, bet, ja čalis stulba izaicinājuma internetā dēļ nokrīt no 25. stāva, tur neko nevar darīt, jo visa pasaule ir korumpēta un… iemesli. Kad filma tika līdz vietai, kur es ar sajūsmu gaidīju paskaidrojumu par to, kāpēc policijai šajā ziņā ir tik ļoti vienalga, es pretī saņēmu virkni ar teikumiem no Deiva Franko, kuram, starp citu, bija zagts motocikls, ādas jaka, nevainojama sešpaka un kurš to tik vien darīja kā koda apakšlūpā un… Es pat vairs neatceros, ko viņš teica. Galu galā “Nerve” šajā ziņā kaut kā nemanāmi un nevainīgi izslīd cauri tai robežai starp “izklaidējošs” un “stulbs”, pateicoties faktam, ka filmas galvenie varoņi ir tikai un vienīgi nesaprasti tīņi ar tīņu problēmām, kuras policija un pieaugušie nevar atrisināt. Nedaudz atgādināja tās dumjās meitenes no “Pretty Little Liars”:”Policija mums nepalīdzēs, labāk skaisti saģērbsimies un iesim naktī uz mežu ar lāpstām rakt sev bedri.”

Bet filmu patiešām nevajag nīst par iemesliem iepriekšējā rindkopā, jo tās doma ir patiesa un, iespējams, pat pārāk maz apspriesta, lai arī varbūt tā šoreiz tika attēlota naivāk, nekā tiek sagaidīts no 21. gadsimta kiberfilmas. Jau pēc treilera ir saprotams, ka tas tomēr ir tikai tipisks jauniešu romāns, kur meitene satiek puisi, viņi abi iekuļas nepatikšanās, abi izskatās uz 25, lai gan filmā ir astoņpadsmitgadīgi pusaudži, kuri, protams, saprot dzīvi daudz labāk par pieaugušajiem, kamēr pieaugušie skraidelē apkārt un bļaustās pilnīgā neizpratnē un beigās visus izglābj tas viens skumjais nūģis, kuram neviens visu filmu nepievērsa uzmanību. Neskaitot šo, Deivs Franko un Emma Robertsa ir viens negaidīti saskanīgs ekrāna pārītis, kurš apskaužami labi izskatījās, triecoties ar motociklu cauri neona Ņujorkai. Filma iekļāva arī dažus samērīgi aizraujošus spriedzes mirkļus (cik nu tas bija viņu spēkos, lai nepārkāptu PG-13 robežas) un vienu sirdi plosošu labāko draudzeņu strīdu ballītes epicentrā. Ko gan vēl vairāk var vēlēties?

Lai nu kā, filma bija ļoti vizuāli baudāma, izklaidējoša, un tā ļauj uz pusotru stundu atraut acis no Feisbuk-Tviter-Instagramiem, lai nedaudz ielūkotos patiesībai acīs, tad izietu no kinoteātra, izvilktu no kabatas aifonu un nekavējoties aizmirst visu, ko tikko redzējām.

Saistītie raksti