Oskari 2014: Philomena (2013)

“Oskara” nominācijas: 4. Labākā filma, labākā aktrise (Džūdija Denča), labākā mūzika, labākais adaptētais scenārijs.

“Philomena” savā ziņā iet roku rokā ar vēl vienu labākās filmas goda kandidāti “Oskaru” ceremonijā – Aleksandra Peina “Nebrasku”. Lai gan stāsti sižeta ziņā, protams, atšķiras, abām filmām ir vairākas kopīgas iezīmes. Gan “Philomena”, gan “Nebraska” centrā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri stājas pretī savām pagātnes kļūdām un neveiksmēm, šķetinot savas dzīves gājuma līkločus. Abi stāsti ir gan sirsnīgi, gan sāpīgi, gan asprātīgi, gan patiešām emocionāli. Turklāt abās filmās galveno lomu atveidotāji ne mirkli neliek šaubīties par savu tēlu autentiskumu un pamanās mazāk nekā divu stundu laikā izveidot pilnasinīgus un “īstus” cilvēkus. “Philomena” ir sniegusi lielisku iespēju granddāmai Džūdijai Denčai kārtējo reizi pierādīt, cik fantastiska aktrise viņa ir, un Stīvs Kūgans, kurš ir arī viens no scenārija autoriem, neslēpjoties aiz savām komiķa ākstībām, viņai lieliski piebalso.

“Philomena” stāsta par kundzīti, kura jaunībā, neapdomīgi pārguļot ar tikko satiktu jaunieti, tiek ievietota klosterī, kur par viņas bērnu un viņu pašu it kā parūpēsies, un par šo laipnību viņai tur ir vairākus gadus jāstrādā, savu dēlu satiekot tikai uz vienu stundu dienā. Negaidīti viņas dēlēns tiek adoptēts un aizvests uz ASV, un Filomēna savu dēlu tā arī vairs nekad nav satikusi. Pēc 50 gadiem viņa šo stāstu, ko bija rūpīgi slēpusi no visiem, atklāj savai meitai, kura to izstāsta nejauši satiktam, nesen negodā kritušam un līdz ar to bezdarbniekam žurnālistam, kurš izlemj Filomēnas stāstu izpētīt par spīti tam, ka šādi asaraini stāsti it kā ir zem viņa, panākumiem bagāta, nopietna žurnālista, goda. Abi kopā dodas uz ASV, mēģinot atrast informāciju par Filomēnas dēlu, kopā, protams, saskaroties ar dažādiem šķēršļiem, raksturu dažādību un ko tik vēl ne, bet laika gaitā abi atrod kopīgu valodu, šķetinot Entonija pazušanas mīklu.

Philomena, Filomena

Filomēnas stāsts ir tāds, kuru ļoti viegli būtu pārvērst sentimentālās, cukurainās un asarainās pļāpās, bet Kūgans un Poups (scenārija autori) ļoti veiksmīgi izvairās no “Patiesās Dzīves” stila pieejas, ļaujot spīdēt galvenajiem varoņiem, kuru atšķirīgās dzīves uztveres un savstarpējā vieglā rīvēšanās piešķir filmai zināmu dzīvību. Galvenā pasākuma zvaigzne, protams, ir pati Filomēna, kura ir viena no fantastiskākajām dāmām, ko pēdējā laikā ir gadījies redzēt uz lielā ekrāna, – par spīti tam, kas ar viņu dzīves laikā ir noticis, kādiem pārdzīvojumiem viņa ir gājusi cauri, viņa ir spējusi saglabāt sirds gaišumu un pozitīvismu, pat lūkojoties acīs saviem tiešajiem pāridarītājiem. Kūgana varoņa Mārtina nespēja saprast Filomēnas piedodošo raksturu ir saprotama – tāda labestība ir reti novērojama, un cits viņas vietā būtu izlicis uz āru visu aizvainojumu.

Denčas satriecošajam sniegumam vajadzētu izkausēt pat vissaltākās sirdis – viņa lieliski iemieso visas Filomēnas īpašības. Viņas humors, spēja nolamāties nepieciešamajā brīdī, sirsnība un ilgas atrast savu dēlu, par kuru viņa ne mirkli nav aizmirsusi, šķiet pilnīgi dabīgas un ticamas darbības – viņas emocijām noticēt nav ne mazāko grūtību. Denčas sniegums ir vēl jo iespaidīgāks, ja atceras, ka aktrise sāk zaudēt redzi, kas nozīmēja to, ka visus dialogus viņai bija jāiemācās, klausoties, kā tos viņai nolasa priekšā. Denča veido lielisku tandēmu kopā ar Kūganu – aktieris šeit izskatās dzīves nogurdināts, sākotnēji negribīgi iesaistoties šajā “afērā”, bet ar laiku Filomēna iekaro viņa sirdi, tieši tāpat kā visu skatītāju. Nezinu, kāpēc tā, bet Kūgans šajā lomā man šķiet vistuvākais tam, kāds viņš ir īstajā dzīvē, – paklausoties intervijas ar aktieri, vienmēr ir licies, ka viņš ir krietni nopietnāks un drūmāks, nekā varētu likties, ja seko līdzi tikai viņa veikumiem komiskajās lomās. Visbeidzot, lieli kudos aktieru atlases speciālistiem par mazā Entonija aktiera piemeklēšanu – burvīgais sārtvaidzis izkausēja manu sirdi, liekot vēl jo skaudrāk izjust Filomēnas sāpes.

Philomena, Filomena

Filomēnai vajadzētu aizkustināt par visskarbākos un ciniskākos skatītājus – patiesais stāsts ne tikai liks just līdzi galvenajai varonei, bet arī vienkārši sadusmos par to, kādas netaisnības un pāridarījumus viņai ir nācies pārdzīvot. Pieplusojot klāt fantastiskos aktierdarbus un skaisto, bet neuzbāzīgo mūziku, kopā iznāk neliela, bet ārkārtīgi sirsnīga un emocionāla filmiņa, no kuras labestība plūst pārpārēm par spīti drūmajiem notikumiem.

“Oskaru” izredzes: “Philomena” atrašanās starp labākās filmas kandidātēm bija diezgan liels pārsteigums, jo diez vai daudzi domāja, ka šī mazā filmiņa spēs cīnīties ar lielajiem vaļiem “Gravity” un “12 Years a Slave” izskatā, bet te nu viņa ir, un nevarētu teikt, ka tas ir nepelnīti. Par “Philomena” uzvaru labākās filmas kategorijā diez vai kāds sapņo, Keita Blānšeta, šķiet nav atstājusi ne mazāko iespēju savām konkurentēm, bet pilnībā izslēgt filmu no potenciālo uzvarētāju loka adaptētā scenārija un mūzikas kategorijās gan nevajadzētu.

Saistītie raksti