“Pacific Rim: Uprising” (2018)

Populāru un mīlētu filmu turpinājumi no citiem veidotājiem (un pat citas studijas) vienmēr robežojas ar īpašu piesardzību un dažreiz pat klaju naidīgumu no oriģināla fanu puses. Pat ja “Pacific Rim: Sacelšanās” gadījumā oriģināla autors Giljermo del Toro vien pieskatīja savu garabērnu no attāluma, turpinājums sanācis jestrs, enerģisks un – atšķirīgs no oriģināla. Kas lielākoties tomēr ir pluss.

LASIET VĒL: Intervija ar “Pacific Rim: Sacelšanās” zvaigzni Džonu Bojegu!

Bet mainīt studijas del Toro projektiem arī nav nekas jauns – savulaik “Hellboy” piedzima studijā “Revolution”, kamēr otrā daļa jau iznāca “Universal” paspārnē jeb turpat, kur svaigais “Pacific Rim: Sacelšanās”, pat ja pirmā daļa ir 100% “Warner Bros.” projekts. Visas šīs metamorfozes, kā arī neskaidrība ar filmas turpinājuma finansējumu režisoru tā nogurdināja, ka viņš devās meklēt patvērumu studijā “Fox”, kur par “Avatar” turpinājumu bufetes budžeta atlikumu nodevās ūdens priekiem ar “The Shape of Water” varoņiem (filmas budžets bija 19 milj. ASV dolāru jeb teju nekas).  Del Toro vietu ieņēma rūdīts profesionālis no TV pasaules (“Buffy”, “Angel”, “Smallville”, “Netflix” producētais “Daredevil”), bet absolūts debitants lielajā kino Stīvens Dinaits, kurš ar vieglu žestu izmeta ārā visas del Toro iestrādnes un… pārvērta filmu par to, kas mums tika solīts jau pirmajā daļā!

Pacific Rim: Uprising

Koncepts par milzīgiem, cilvēku vadītiem robotiem, kuri cīnās ar tikpat milzīgiem monstriem no citas dimensijas, nav jauns – vēl 50. un 60. gados to plaši popularizēja japāņu animācija, filmas par Godzillu un, būsim godīgi, turpina to darīt joprojām par spīti loģikai un veselajam saprātam. Tieši šos eposus bērnībā skatījās pavisam jaunais del Toro un visa viņa paaudze (un vairākas pēc tam), liekot terminiem “kaiju”, “mecha” u.c. spēcīgi iesakņoties mākslinieku apziņās. Par spīti visiem del Toro filmas plusiem tā tomēr bija koncepta adaptācija mūsdienu kino realitātēm – mēreni reālistiska, ar vēlmi izskaidrot notiekošo un uzsvaru uz personāžiem.

Turpretī Dinaits mums beidzot ir piegādājis lielu un skaļu (citiem vārdiem – ideālu) “sestdienas rīta multeni” vairāku simtu miljonu ASV dolāru dārga supergrāvēja veidolā – loģikas ir tieši tik daudz, lai sasietu kopā filmas ainas (tajā pašā laikā tās ir daudz vairāk nekā “Transformeru” filmās, un tas ir… savādi), personāži ir spilgti šabloni uz karikatūru robežas, un uz daudzām lietām nāksies “pievērt acis”, jo filmas autori to jau ir izdarījuši. Bet tas viss kopā ir tik jautrs, enerģisks un labā nozīmē dīvains ļembasts, ka sūdzēties par to nav ne spēka, ne arī vēlmes. Jaunie jēgeri vēl vairāk atgādina anime personāžus, miljons tonnu sveroši aparāti nedabiski azartiski lēkā pa pilsētu gruvešiem un savā starpā kombinējas visneiedomājamākajās variācijās, priecējot šāda veida izklaižu fana sirdi.

Pacific Rim: Uprising

Tam visam ļoti palīdz divas lietas – humors, kura tik ļoti pietrūka brīžiem pārnopietnajā oriģinālā, un aktieru komanda, kura lieliski saprot, kur tieši ir iepērusies. Un, ja pirmais ļoti patīkami atsvaidzina visu, maigi izsakoties, dramatisko situāciju ar milzu robotiem un milzu monstriem, tad jaunākā uzlējuma “Zvaigžņu karu” veterāns Džons Bojega neiespējami atgādina Idrisa Elbas dēlu (un vienkārši ir labs aktieris), bet savu tēvu vēl baisāk atgādinošais Skots Īstvuds rūpējas par klasiskās Holivudas klātbūtni filmā (pat ja viņš ir šībrīža Teilors Kitčs – ja pareizi mani saprotat).

Pēc ziņām par del Toro aiziešanu daudzi jau bija paspējuši norakstīt “Pacific Rim: Sacelšānos” pat vēl pirms filmas iznākšanas – tad nu šī ir tā reize, kad turpinājums nevis pārspēj vai atpaliek, bet vienkārši atšķiras no oriģināla, tajā pašā laikā piedāvājot mums to, ko oriģināls solīja, bet līdz galam nepiegādāja. Kad vēl tā ir gadījies?

“Pacific Rim: Sacelšanās” jau Latvijas kinoteātros!

Saistītie raksti