“Pēcattēls” (“Afterimage”, 2016)

Andžeja Vajdas (1926-2016) “Pēcattēls” ir izcilā režisora pēdējais vizuāli elēģiskais darbs, ko tam ir izdevies atstāt mantojumā savai tautai. Līdzīgi kā savā 2007. gada filmā “Katiņa”, kas rekonstruē poļu iedzīvotāju masveida slaktiņu, Vajda jau atkal turpina patiesības atklāšanu, parādot traģisko noziegumu vienas personas dzīvē, kas tika pastrādāts komunisma režīma neapstādināmā maršējuma laikā, pilnībā sagraujot indivīdu. Tiesības uz savu nostāju nav, ir tikai nepakļāvīgā avangardista un Lodzas Mākslas akadēmijas profesora un līdzdibinātāja Vladislava Stšeminska cīņa par cieņu pašam pret sevi.

Filmas galvenais tēls – Vladislavs Stšeminskis (1893-1952) – ir poļu avangarda mākslinieks, kas savā laikā ir strādājis kopā ar tādiem modernās mākslas pamatlicējiem kā Kandinski, Maļēviču, kā arī ar kādas izpilddāmas neticībā pieminēto Šagālu. Paša mākslinieka darbi pieder viņa pašdefinētajam unismam, kura pamatā bija emociju aizstāšana ar disciplinētu formu un krāsu vienotību. Gleznotājs ir tam laikam neērti progresīvs un aicina arī savus studentus noraidīt jau esošo, lai atklātu sevi.

Afterimage, Pēcattēls

Kad ideoloģijas plīvurs burtiski pārklāj Stšeminska dzīvi un mākslas telpu, Staļina lielajam portretam tiekot uzvilktam virs dzīvojamā nama logiem, iekrāsojot dzīvoklī ieplūstošo gaismu spiedoši sarkanu, filmas pirmie kadri vairs šķiet tikai kā utopija, kurā mākslinieks ir bijis tiesīgs domāt un paust savas domas. Tieši savu skaļo domu paušana kultūras ministram aizsāk studentu cienītā profesora apklusināšanas procesu. Nemitīgā svaidīšanās caur dažādiem kabinetiem, kurā tas saņem vienu atstādināšanu pēc otras gan no akadēmijas profesora amata, gan tiekot izslēgtam no mākslinieku savienības, kas aizliedz tam iegādāties pat krāsas, tādējādi pilnībā paralizējot jebkādu iztikas pelnīšanu, tiek pavadīta disharmoniskā kadrējumā, kas jau pasaka priekšā mūsu galvenā tēla iepriekš izlemto likteni.

Vienīgā cerība, pie kā turēties, ir profesora uzticīgie studenti, kurus tas arī laipni sagaida savā dzīvoklī, kad pieeja akadēmijas telpām jau ir liegta. Ar studentu palīdzību tam ir iespējams turpināt savu “Redzes teorijas” pierakstīšanu, kurā tas analizē māksliniecisko skatījumu un mākslas darbu uztveršanas veidus, kā arī neilgu brīdi turpināt strādāt – ironiskā kārtā tas notiek, zīmējot Staļina lielformāta portretus. Tomēr arī šeit rodas sarežģījumi, un nelaimīga studentes iemīlēšanās profesorā situāciju padara vēl ļaunāku, nekā mākslinieks spēja iedomāties.

Afterimage, Pēcattēls

Stšeminskim paliekot bez darba, tiek nedaudz iezīmēta arī viņa privātā dzīvē, kur parādās un pazūd viņa un pazīstamās skulptores Kobro kopīgā meita. Tomēr daudz vairāk paliek nepateiktā – gan par to, kāpēc abu mākslinieku attiecības ir izjukušas un sievas bērēs tas netika aicināts, gan par mākslinieka paredzēto grūto likteni savai meitai, pieļaujot, ka režisoram šī līnija nebija saistoša ar stāsta galveno problēmu. Tomēr arī karā zaudēto locekļu patiesais stāsts nav atklāts, kaut tieši šī trūkuma dēļ bez iztikas palikušais mākslinieks bija palicis bez cita darba iespējām. Galvenā varoņa atveidotājs un lieliskais aktieris Boguslavs Linda šo skaidroja kā vienkārši vāju scenāriju, kas tam bija jāglābj ar savu aktierspēli, jo neveiksmīgas filmas gadījumā tiktu vainots viņš kā Vajdas filmas iznīcinātājs.

Tāpat kā nozīmīga aktierspēle, filmas veiksme ir mērāma arī profesionālajā režijā un kompozicionāli skaistajos kadros, kuru autors ir “Oskaram” nominētais Romāna Polaņska “Pianista” operators Pāvels Edelmans. Īpaša ir mūzikas izvēle, kuras autors bija Andžejs Paņufniks, kurš bija spiests pamest valsti, lai arī nekļūtu par kārtējo šīs ideoloģijas upuri.

Stšeminska liktenis ir tikai viens no daudzajiem stāstiem par varas iznīcinātajiem cilvēkiem, īpaši no vēstures dzēstajiem māksliniekiem. Notikums ir reāls 50. gadu situācijas attēlojums Polijā, kurā filmas autors ir kā vienmēr tiešs un konkrēti norāda uz vainīgo. Pēc leģendārā režisora aiziešanas varam tikai cerēt, ka šādas kvalitātes stāstītprasme saglabāsies ne vien poļu kino, bet arī mēs spēsim atklāt šādus stāstus.

Eva Celma