Sapņi un godkāre (“Everests”)

Uz grāmatu adatas mani uzsēdināja jau pirmsskolas vecumā. Un tā arī vēl joprojām esmu atkarīgā. Maniem vecākiem bija visai plaša, tai skaitā – piedzīvojumu un ceļojumu grāmatu bibliotēka. Un, lai gan tas bija tēvs, kas savā personiskajā skapī nez kāpēc ļoti greizsirdīgi slēpa Mesnera grāmatu par Nanga Parbatu, kalnkāpšanas gēns man drīzāk ir no mammas, kuras nepiepildītais sapnis bija mācīties ģeogrāfos (un mēs jau zinām, ko ģeogrāfi vasarās dara). Interese par Everestu man sākās, kad izlasīju Džefrija Ārčera “Paths of Glory”, kas ir literāra Džordža Melorija biogrāfija – vīra, kas, kā romantiķiem (man tai skaitā) labpatīk ticēt, bija pirmais cilvēks, kas uzkāpa Everestā tālajā 1924. gadā. Vilnas jakā un ar antīku cirtni bruņots. No turienes man arī nostāja, ka – ja nevari uzkāpt bez skābekļa balona un aukles, kas pietur rociņu, noslauka mutīti, uzliek dzelkšņus, uzved augšā, noved lejā, tad tev arī nevajag tur līst.

Pēc tam, protams, esmu izlasījusies viskautko par alpīnisma tēmu un arī par 1996. gada skumjajiem (bet diemžēl laikam – neizbēgamajiem) notikumiem Everestā. Cik man zināms, latviski ir izdotas divas grāmatas par šo stāstu – Džona Krakauera “Retinātā gaisā” un Anatolija Bukrejeva, Gerija Vestona de Volta “Kāpiens” (izdevniecība AGB). Džons Krakauers savā grāmatā pats atzīst, ka daudzi viņam ieteica pagaidīt ar grāmatu un neizdot to emociju uzplūdā. Viņš šim prātīgajam padomam neklausīja, uzrakstīja un izdeva diezgan apsūdzošu gabalu, ar kuru pats sev iešāva kājā. Es ļoti labi saprotu viņa emocionālo stāvokli, un tie, kas pazīst mani, tagad var zinoši nosmīnēt, jo nedaudz līdzīgā situācijā arī man mute gluži ciet neturējās, bet nu vismaz grāmatu par to neuzrakstīju. Lai nu kā – carma is a bitch, un filmā viņš visai pelnīti ir attēlots kā diezgan pasīvs žurnālists wannabe alpīnists, kas aizgāja, uzkāpa, nokāpa un tad iezvēlās teltī pagulēt. Bet tas viņam netraucēja pēcāk savā grāmatā apsūdzēt citus neizdarībā un cilvēku neglābšanā (kamēr viņš gulēja). Un tad Anatolijs Bukrejevs, kurš bija teju vienīgais, kas gāja un glāba citus kāpējus, jutās spiests stāstīt savu stāstu un atšaudīties no apvainojumiem.

Tiem, kas nepārzina Everesta vēsturi, īss notikušā izklāsts. Kāpšanai Everestā (8848 m) piemērotas ir vien dažas dienas gadā – maijā un septembrī, kad ir nelieli “logi” starp ziemu un vasaras lietavām, ir skaidrs laiks, mazāk vēja un nokrišņu. Tas padara maija mēnesi par īpaši populāru, kad sanāk labi ja 1-2 dienas kāpšanai uz virsotni pēc teju divu mēnešu aklimatizācijas, kāpelējot šurpu turpu starp nometnēm. Skābekļa baloni un šerpu nostiprinātās virves un kāpnes pāri plaisām padara Everestu par pieejamu arī maksātspējīgiem neprofesionāļiem. Diemžēl arvien pieaugošā kalna popularitāte rada tādu tautas pieplūdumu, kas apdraud drošu kāpšanu, un tā nu 1996. gada 10. maijā – pirmajā labā laika dienā izveidojās rindas uz virsotni, kas kombinācijā ar citiem neveiksmīgiem apstākļiem rezultējās ar astoņu cilvēku nāvi, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēja vai nepaspēja nokāpt no kalna.

Ja jūs gaidāt katastrofu filmu, tad to jūs te nedabūsiet. Ir piemestas pāris lavīnas, kas, šķiet, faktiski nebija, un daži nervus kutinoši momenti pie plaisām vai šaurām dzegām, bet šī nav vienkārši action filma, bet gan diezgan labs mēģinājums pēc iespējas objektīvi izstāstīt notikumus tādus, kādi tie bija, neslavinot kādu vienu (Robs Hols gan ir padarīts par galveno tēlu un nez kāpēc arī Beks Vezers (Džošs Brolins) tur aizņem pusi raidlaika, lai gan viņa vietā tad jau vajadzēja būt Skotam Fišeram), nepiedomājot daudz liekā un nemeklējot vainīgos. Jo vainīgi bija visi kopā – arvien populārākais “tūrisms” Everestā (pie kā var vainot gan gidus, gan Everesta popularizētājus, gan Tibetas birokrātus) un no tā izrietošās rindas pirms finiša, ambīcijas, ļoti personiskie sapņi, no kuriem negribas atteikties, kļūdaini lēmumi svarīgos brīžos un Māte Daba ar savām korekcijām. Un kalns, kuram ļoti patīk sava netraucētā vientulība un kurš reizēm ņem un gluži sievišķīgi (Džomolungma tibetiešiem nozīmē “Svētā māte”, tātad – sieviete) nolemj pieturēt dažus cilvēkus sev laika pakavēšanai.

Tāpat kā pasakā Pelnrušķīte aiztusējās un neņēma vērā krustmātes fejas brīdinājumu, ka pusnaktī kariete pārvērtīsies par ķirbi, arī šeit tika ignorēta pēdējā robeža – ja neesi virsotnē līdz diviem dienā, ir jāgriežas atpakaļ, neskatoties ne uz ko. Arī tad, ja tas jādara otro reizi pēc kārtas. Arī tad, ja tas lauž tavu sirdi pateikt draugam “Nē” un iznīcināt viņa sapni. Bet no otras puses – mana dzīvība ir tikai un vienīgi mana. Nē, tā nepieder manai ģimenei, tā nav viņu teikšana, vai man to atdot šodien vai pēc 40 gadiem. Vai man to atdot, rāmi guļot gultā un pēc kārtas atvadoties no visiem sanākušajiem radiem, vai baltajā ellē, lai piepildītu savu vai kāda cita sapni. Kāda, kurš skābekļa badā varbūt pat vairs nesaprot, ko iegūst.

Aktieru buķete filmai ir nolasīta tiešām ne pa jokam – Skotu Fišeru spēlē Džeiks Džilenhāls, Robu Holu – Džeisons Klarks. Otrā (bet patiešām otrā) plāna lomas tikušas Semam Vortingtonam, Keirai Naitlijai un Robinai Raitai, tā ka neko baigi daudz vai spožu no šiem trim īsti neredzēsiet. Kas liekas pilnīgi muļķīga talanta izniekošana. Laikam filmas veidotājiem šķita svarīgi salasīt pēc iespējas vairāk skaļāku vārdu. Džilenhāls te ir savā elementā. Klarks – perfekts. Lielākā daļa grāmatās pieminēto un nebūt ne mazsvarīgo personāžu ir pamatīgi apcirpti, lai gan filmas cast & crew sarakstā viņi ir, tātad vienkārši pietēlo melno masu. Bet nu labi, mēs te netaisām seriālu. Katrs cilvēks ir svarīgs, bet ne filmas vai kosmiskā mērogā. Kas ir sajūta, ko ļoti spēcīgi var iegūt no šīs filmas – tu esi tikai sīks knislis, kas mēģina uzrausties čupā, kurā nespēj pat elpu ievilkt!

Čaklie latviešu alpīnisti ir saskaitījuši, ka Everesta virsotnē pavisam ir pabijuši 6 latvieši. Tātad pārējiem šī ir reālākā iespēja apskatīt Pasaules Jumtu tuvplānā. Nezinu, vai cilvēks, kas pats nav stāvējis uz ledāja, var iztēloties to ļoti īpašo sajūtu. Kad bērnībā lasīju grāmatas par alpīnismu, augstkalnu alpīnisms man likās krutākais, kas vispār pasaulē ir. Pie tā viedokļa arī palieku. Bet es ikvienam (ja kaut cik interesē, protams) ieteiktu pamēģināt. Jo tā sajūta – pirmoreiz iet ar dzelkšņiem, pirmoreiz iecirst cirtni ledū – tas ir kaut kas neatkārtojams, kaut kas tik neizstāstāms…

Kāpēc cilvēki vispār kāpj Everestā? Vieni kāpj slavas dēļ. Lai būtu pirmais no savas tautas. Lai būtu bilde, ko eksponēt ofisā svarīgiem klientiem un partneriem. Citi kāpj, lai pārbaudītu savu spēju robežas. Vai lai uzzinātu – kā ir tur augšā. Vai vienkārši “tāpēc, ka tas tur ir” (Melorija atbilde). Tiem, kam alpīnisms nav sirdij tuvs – nenosodiet alpīnistus tikai tāpēc, ka nesaprotiet. Kāpšana ir ļoti personisks izaicinājums. Katrs kāpiens – liels vai mazs – ir meditācija, kuras laikā tu pilnībā aizmirsti visu pārējo – esi tikai tu un klints (vai kalns), katra aizķere, katrs solis ir personiska cīņa. Katrs pabeigtais kāpiens ir maza uzvara, kura tev dāvā “million dollar view”, kura dēļ reizēm ir vērts mirt. Ja rodas jautājumi par nesakarīgu rīcību – šajā augstumā ir skābekļa bads (arī ar visiem tiem baloniem), kas ietekmē ne tikai fiziskās spējas, bet arī smadzeņu darbību, tāpēc arī ir gulēšana stundām ilgi sniegā, kaut ko gaidot, un tikpat neloģiska vēlme par spīti visam dzīties uz virsotni. Kā ir kāpt Everestā? Mājas apstākļos varētu mēģināt darīt šādi – neguliet un neēdiet divas diennaktis (var dzert sacukurotu tēju), šajā laikā vēlama kārtīga fiziska slodze, nu vismaz 2-3 treniņi dienā. Otrajā naktī aizlīmējiet muti ar makgaivereni, uzceliet mugurā sev līdzīga svara draugu un skrieniet augšā pa trepēm uz vismaz 9. stāvu. Ideāli, ja jums ir pieejamas vertikālas kāpnes, piemēram, gar mājas sienu vai uz siena šķūnīti.

Filmas mīnusi priekš manis bija 3D brilles, kas visu kadru pataisa tumšāku, nekā vajadzīgs. Un tie 3D efekti te arī nav to vērti, tā ka es ieteiktu filmas versiju bez tiem. Tulkojums atkal nedaudz haltūra, grūti jau ir – veselas divas stundas garā filmā spēt vienu un to pašu vienādi iztulkot un kur nu vēl atrast, kā alpīnisti to pareizi sauc. Filmā, protams, ir iebakstītas dažas alpīnisma klišejas, bez kurām varbūt varēja iztikt. Un tie mūžam pārgaismotie kadri… Kad ir vakars vai pat nakts kalnos un plosās sniegavētra, tas neizskatās tā kā filmā – ka ir gaiša pēcpusdiena ar nelielu puteni. Tas drīzāk līdzinās braukšanai pa ceļu ziemas naktī, kad apkārt jaucas debess ar zemi un vienīgā gaisma spīd no tava luktura. Un kur ir telts? Kaut kur tur ārā.

8/10

Saistītie raksti