Beidzot ir pienācis laiks arī Latvijas skatītājiem novērtēt Nikolasa Vindinga Refna jaunāko darbu – “The Neon Demon” -, ar kuru režisors izmēģina savus spēkus šausmu filmu žanrā. Un kādu gan citu tematiku tam piemeklēt, ja ne modes pasauli? Kannās šī filma saņēma ļoti negatīvas atsauksmes. Bet vai tās tiešām bija pelnītas?
Stāsta centrā ir jauna meitene, Džesija, kura ierodas lielajā Losandželosas pilsētā ar mērķi kļūt par modeli. Atšķirībā no daudzām citām iesācējām, Džesijai piemīt satriecošs dabīgais skaistums, kas viņai ātri vien atver tādas durvis, par kurām citas modeles ir cīnījušās vaiga sviedriem. Tieši tādēļ Džesijai pamazām ir jāsāk uztraukties par savu drošību, jo, kā zināms, pārāk dziļa skaudība starp profesionāliem sportistiem vai modelēm dažkārt noved pie briesmu lietām. Tas viss nedaudz maina arī meitenes sākotnēji mazliet naivo un kautrīgo raksturu, kā arī ved viņu un skatītāju cauri neparastajai un šaušalīgi atmosfēriskajai modes pasaulei – tieši tādai, kādu režisors to ir izveidojis.
Skatoties “The Neon Demon”, atmiņā paliek vairākas visnotaļ pozitīvas nianses, kas šo filmu padara tik spilgtu un īpašu. Vislielāko iespaidu atstāj vizuālais izskats, par ko ir parūpējusies lieliskā operatore Nataša Braiere. Un tas, protams, nebeidzas ar nosaukumā solītajiem un krāšņajiem neona toņiem, jo ik uz soļa gaida brīnišķīgi noformēti skati, kuri brīžiem šķiet pārdabiski (labā nozīmē). Nekur neizpaliek arī filmas briesmīgākās ainas, kuru attēlojums ir tik lielisks, ka nevar ne aci novērst, lai arī cik vāji nebūtu skatītāja nervi.
Filmai piemīt arī neomulīga, bet stipri pievelkoša atmosfēra, kas skatītājiem, tāpat kā Džesijai, šķitīs sveša un savāda – kā nekā, šī tomēr ir šausmu filma ar ārthausa piesitienu. Tam visam pa virsu ir Klifa Martineza elektroniskais (gan tiešā, gan netiešā nozīmē) skaņu celiņš, kurš filmai jau no paša sākuma palīdz apburt skatītājus un transam līdzīgā stāvoklī izvest viņus cauri visai filmai. Vēl varu piebilst, ka, atšķirībā no skarbās kritikas par pārējo filmu, tieši šīs filmas skaņu celiņš Kannās šogad izpelnījās godalgu. Nav šaubu, ka tas ir precīzi radīts tikai un vienīgi “The Neon Demon”, turklāt to ir patīkami klausīties arī ārpus kinoteātra.
Lai arī cik skaists un atmosfērisks nebūtu “The Neon Demon”, filmai tomēr piemīt dažas nepilnības, kas mazliet pabojā skatīšanās pieredzi. Vienu no tām sagādā ārthausa stils, kurš pats par sevi nav slikts, tomēr filma pēc kulminācijas nedaudz zaudē savu ritmu un līdz pat beigu titriem nedaudz svaidās šurpu turpu, cenšoties atrast kaut cik pieņemamu nobeigumu, jo īstais brīdis to darīt ir palaists garām. Kaut gan jāsaka, ka režisora izvēli beigās izdarīt to, ko viņš izdarīja, es nenosodu, drīzāk pat rodas vēlme no Refna šādā stilā redzēt ko vairāk. Problēma ir tajā, ka nobeigums bija mazliet nevietā. Citādā veidā un/vai vietā novietots, tas būtu nostrādājis daudz labāk.
“The Neon Demon” nav vienkārša filma, tomēr nevajag arī ņemt to pārāk nopietni. Tā vietā, lai mēģinātu iedziļināties filmas notikumos, es ieteiktu izbaudīt filmas vizuāli fantastisko izskatu un ļauties tās valdzinošajai atmosfērai. Vienmēr patīkami nebūs, tomēr garantēju, ka ar pareizu attieksmi laiks un nauda netiks izšķērdēti un rezultātā varēsiet pastrīdēties ar draugiem par to, kas tad īsti filmā notika, bet brīvajos brīžos atslābināties pie brīnišķīgā skaņu celiņa. “The Neon Demon” kinoteātros jau no 12. augusta. 9/10
