“T2 Trainspotting” (2017)

Ar ilgi briedušiem turpinājumiem ir, kā ir, un piemērus var nosaukt daudz un dažādus, taču veiksmīgus – ārkārtīgi maz. 20 gadus vēlāk režisors Denijs Boils, scenārija autors Džons Hodžs un producents Endrjū Makdonalds kopā ar filmas varoņiem atgriežas pie projekta, kurš savulaik tos izcēla pasaules kino starmešos, taču “T2: Trainspotting” ir juceklis, kurš cenšas atbildēt uz visu, bet jautā vēl vairāk.

Filma-jautājums. Ko darīt, kad viss jau sasniegts? Ko darīt, ja nekas nav izdevies, kā plānots? Vai var divreiz iekāpt vienā upē? Vai drīkst, ja nevajag, bet ļoti, ļoti gribas? Kas ir svarīgs dzīvē, un kam tas ir svarīgs? Visus šos jautājumus uzdod kā filmas varoņi, tā arī tās autori, kuriem “T2: Trainspotting” ir ārkārtīgi spēcīga, apzināti nostalģiska refleksija par šajos 20 gados piedzīvoto un pastrādāto, pēc kuras prasās vēl tikai viens jautājums – ko tālāk?

T2 Trainspotting/ Vilcienvakte 2

Diemžēl filmā tas atspoguļojas kā vāji, uz ātru roku pieņemti lēmumi, kuru pamatā diemžēl ir filmas par galvas tiesu vājākais scenārijs – strādājot bez literārā pirmavota (pat ja pirmajā daļā tas bija tikai iedvesmai), Džons Hodžs sacerēja ārkārtīgi klišejisku un sliktā nozīmē klasisku stāstu, ne tik daudz atsaucoties (lai gan pietiek arī tā), cik zogot no pirmās daļas, kuras fragmentu te pietiek tāpat.

Un pavisam skumji ir tas, ka spilgtie un dzīvie varoņi tiek pārvērsti par staigājošām klišejām, jo Rentons tagad ir klasiskais pozitīvais tēls, Saimons (Sirdzējs – “Sick Boy”) ir tikpat klišejiskais antagonists-frenemy, bet Denijs (Tupenis – “Spud”) ir reducēts līdz vienkāršam “comic-relief”. Atsevišķs stāsts ir Begbijs, kurš no četrotnes varoņa ir pārvērsts par absolūtu ļauno spēku, dabas stihiju, kas ir visu filmas notikumu katalizators. Un, lai cik fantastiska nebūtu Jūena Makgregora un Džonija Lī Millera saspēle (aktieri izbauda katru kopā pavadīto minūti) vai Kārlaila valdīšana pār ekrānlaiku, tas nevar noslēpt to, ka reiz dzīvie varoņi ir kļuvuši par arhetipiem.

Denijs Boils to visu risina ar rūdīta profesionāļa ķērienu – cilvēkam, kuram vairs nav atlicis nekā, ko kādam pierādīt kino (ja nu vienīgi spēju veidot turpinājumus 20 gadus vēlāk), jau sen ir skaidrs, kurā brīdī uz ekrāna kam ir jābūt redzamam, dzirdamam un kas mums tajā brīdī ir jājūt, kas padara to visu par kvalitatīvu, taču paredzamu un savā ziņā nedaudz falšu kino.

T2 Trainspotting/ Vilcienvakte 2

Būsim godīgi – “T2: Trainspotting” visvairāk ir vajadzīgs saviem autoriem kā iemesls vēlreiz satikties, kārtīgi izpriecāties un varbūt kaut ko pierādīt pašiem sev. Un tikai tad nākam mēs – filmu var pat ļoti izbaudīt, bet vai esam gatavi pieņemt spēles noteikumus?

Mūsu priekšā ir vecāku mīlēts un lolots bērns, kurš neattaisnoja uz sevi liktās cerības, bet tāpat ļoti cenšas un ir mīļi simpātisks savā skumjajā neveiklībā. Neko vairs neizlabosi un aizgājušo neatgriezīsi, bet vai tā ir viņa problēma, ka viņš tāds padevies, vai arī mūsu – ka nespējam viņu pieņemt tādu, kāds tas ir…?

Bet, uzliekot roku uz sirds, riktīgs 3,5/5!

“T2: Vilcienvakte” Latvijas kinoteātros jau martā!

Saistītie raksti