“Teksts un konteksts” (“Melānijas hronika”, 2016)

2016. gadā uz ekrāniem iznāca pirmā komunistiskajam genocīdam veltītā latviešu mākslas filma – Viestura Kairiša režisētā “Melānijas hronika”, kas Latvijas kultūras telpā vērtējams kā nozīmīgs notikumus. Kaut arī atsauksmes par filmu bijušas visai pretrunīgas, tomēr tikko notikušajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” filma triumfēja, iegūstot sešus apbalvojumus.

Filmas “Melānijas hronika” pamatā ir Melānijas Vanagas romāns “Veļupes krastā”. Kaut arī filma balstās apjomīgā autobiogrāfiskā atmiņu stāstā, tekstam šeit ir pakārtota loma – “Melānijas hronikā” svarīgāks par tekstuālo ir tieši vizuālais aspekts. Attēls ir galvenais filmas “teksts”, sižeta virzītājs (savā ziņā izdevīgi arī tehnisku iemeslu dēļ, jo titullomu atveido un pati ierunā šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kurai grūtības varētu sagādāt garu dialogu un monologu iekļaušana filmā). Melnbaltais filtrs, monumentālais dabas attēlojums (nav grūti noticēt, ka daba bija viens no galvenajiem izsūtīto sieviešu mierinājumiem), stilizētās ainas, kā arī Artura Maskata mūzika filmu padara ļoti poētisku. Man liekas savā ziņā apburoši, ka režisors nolēmis par šo smago tēmu runāt tik poētiskā ekrāna valodā. Tas atsauc atmiņā Elema Kļimova 1985. gada filmu “Ej un skaties!” (“Иди и смотри”), kurā arī kara šausmas tika attēlotas caur poētiskām, stilizētām ainām. Tomēr būtiskākā atšķirība starp šīm abām filmām ir tā, ka Kļimovs ciešanas attēlo naturālistiski, bet Kairišs ciešanas estetizē (par ko gan viņam veltīti arī pārmetumi). Daudz līdzību var saskatīt arī ar igauņu deportācijām veltīto filmu “Caurvējā” jeb – Sonoras Brokas piedāvātajā, manuprāt, daudz piemērotākajā versijā – “Krustvējos” (“Risttuules”, 2014). Melnbaltais kadrs, stilizācija, pat abu sieviešu stāsti, kas ir sižeta pamatā, ir apbrīnojami līdzīgi. “Krustvējos” pamatojumu konkrētajai stilizācijai var atrast pat ļoti tiešā veidā – galvenās varones aizkadra balss saka, ka laiks ir pieņēmis citu dimensiju, un arī laika ritējums tiek skaitīts citādi, kā arī to, ka viņi dzīvo tumsā un katru vakaru pirms miega viņu ieskauj blāva, melnbalta aina. “Melānijas hronikai” varētu piedēvēt šos pašus iemeslus – šeit laiks nav pilnībā apstājies, bet velkas bezcerīgi truli un lēni. Ikdienā vairs nav krāsu. Melnbaltajā kadrā saplūst gadalaiki, laika ritējums kļūst nenozīmīgs.

Melānijas hronika

Pirms igauņu “deportāciju filmas” 2013. gadā uz ekrāniem iznāca lietuviešu versija par šo tēmu – filma “Ekskursante”. Ja “Ekskursantei” ir klasiska dramaturģiskā attīstība, melodramatiski efekti, “Krustvējos” – pilnīgs simbolisms un maksimāls formālisms, tad “Melānijas hronika” atrodas kaut kur pa vidu, sapludinot klasisku vēsturisku drāmu ar formas eksperimentiem. Šie formas eksperimenti filmai piedod sapņa, nerealitātes sajūtu. Noskaņa, lēnais temps, stilizētās ainas (īpaši tā, kartupeļu laukā, kad viss sastingst, sāk lēnām snigt un Melānija ar dēlu saprot, ka viņiem jau krievu kažoku nav un kartupeļu arī nav) rada narkozei līdzīgu efektu. Skatītājs to visu vēro kā sapni. Režisors it kā mēģina skatītāju tuvināt šai apātiskajai, bezjēdzīgajai bezizejas pasaulei, kurā dzīvo Melānija. Tam it kā vajadzētu likt skatītājam identificēties ar filmas varoni. Tomēr tieši šeit arī parādās filmas problemātika. Balansējot kaut kur pa vidu starp stilizētu Eiropas art house un klasisku vēsturisko drāmu, filma var mulsināt skatītāju, jo viņš nesaprot spēles noteikumus. Šīs disonējošās epizodes rada pretrunīgu efektu. No vienas puses – formālisms un stilizētās ainas rada atsvešinātības efektu, no otras puses – vēsturiskais stāsts un reālistiskās ainas rada līdzpārdzīvojumu. Un, iespējams, tas arī izskaidro, kāpēc (neatkarīgi no vecuma un dzimtas vēstures) vieni skatītāji kino zālē mirkst asarās, kamēr citi paliek pilnīgi vienaldzīgi. Vieni skatītāji var vairāk “aizķerties” aiz šīm stilizācijām, universālijām un vispārinājumiem, kamēr citi – izdzīvot Melānijas stāstu reālistiski un dziļi emocionāli.

Tomēr ir arī citas lietas, kas personīgi man kā skatītājam neļāva “ienirt” filmā, sajust emocionālo slodzi, bet ik pa laikam lika uzdot jautājumus. Gribot negribot jāsalīdzina ar grāmatu.

Melānijas hronika

Pirmkārt, filmā nevar īsti sajust nebrīvi. Rodas sajūta, ka deportētie var staigāt, kur paši vēlas. Nav attēlots smagais darbs. Otrkārt, Melānija ir attēlota daudz patstāvīgāka, spītīgāka, dusmīgāka un asāka pret citiem, nekā tas bija grāmatā. Liekas, režisors ir tik ļoti aizrāvies attēlot Melāniju tik “neiznīcināmu, nesalaužamu un neaizmirstamu” tautas varoni, ka aizmirsis to, kas, manuprāt, visvairāk bija raksturīgs grāmatai – darbs un draudzība. Grāmatā cilvēks nav viens, bet filmā ir. Treškārt, viens no filmas izteiktākajiem mīnusiem ir neskaidrais laika ritējuma attēlojums – skatītājam grūti saprast, cik ilgs laiks pagājis starp notikumiem, un esmu pat dzirdējusi, ka pēc filmas noskatīšanās dažiem licies, ka viņi sekojuši līdzi divu gadu ilgam periodam. Var pieņemt, ka atteikšanās no norādēm par laika ritējumu izmantota apzināti – lai norādītu uz apātisko un bezjēdzīgo dzīvi, kurā vairs nav svarīgs ne prieks, ne laiks. Tomēr stāsts līdz ar to zaudē vērienīgumu, jo viens no traģiskākajiem faktiem ir tieši tas, ka Melānijai trimdā nācās pavadīt veselus 16 gadus. Liedzot skatītājam iespēju to saprast, viņā drīzāk var rasties nevis apbrīns, bet gan aizkaitinājums, nesaprotot, kāpēc Melānija ir tāda “nīkule” un cietēja. Līdzīgi ir ar vienu no filmas sākuma epizodēm, kurā divu nedēļu ilgais brauciens vilcienā atgādina tikai pāris stundu pārbraucienu, un nav saprotams – kāpēc visi tādi izmocījušies un netīri? Ceturtkārt, žēl par Latvijas kino industrijas finansiālo stāvokli. Kairišam patīk vērienīgas idejas, antīkās traģēdijas sižeti, lielie naratīvi, un arī “Melānijas hronikas” pamatā ir liela mēroga vēsturisks stāsts, kurš diemžēl nevarēja pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu Latvijas kino finansiālās situācijas dēļ, pat par spīti sadarbībai ar citām valstīm. Piemēram, deportāciju aina ir diezgan pliekana un nerada patieso iespaidu. Lai gan – kā jau daudz ko šajā filmā, arī šo aspektu var pamatot un attaisnot ar filmas tieksmi uz universālijām un vispārinājumiem, kam tikai jādarbojas kā simboliem.

Katram režisoram ir savs iemesls, kas motivē veidot konkrēto filmu vai teātra izrādi. Kairišs intervijās vairākkārt izteicies, ka tieši tautai sāpīgo tematu aktualizēšana, runāšana par tām, var palīdzēt latviešiem tikt vaļā no upuru kompleksa un kā tautai virzīties tālāk, meklēt jaunas perspektīvas. Filma “Melānijas hronika” acīmredzot ir režisora mēģinājums tā arī rīkoties, jo filmas veidotāji vairākkārt uzsvēruši, ka filma ir nevis kārtējā žēlošanās par tautas smago likteni, bet drīzāk “iedvesmas avots nākamajām paaudzēm”. (Una Rozenbauma). Balstoties šajā idejā, tika veidota sociālās atmiņas akcija “Neiznīcināma. Nesalaužama. Neaizmirstama.” Es domāju, ka mūsdienu jauniešu paaudzei vairs nav tik raksturīgi sevi asociēt ar pagātnes smago nastu, un arī es nevēlos ieņemt “upura” lomu, tomēr, manuprāt, režisors pārāk maz pievērš uzmanību faktam, ka ne jau visi bija tik spēcīgi kā Melānija Vanaga. Ne jau par visiem var veidot tik “iedvesmojošas” filma. Bija arī tūkstošiem cilvēku, kurus iznīcināja, salauza un kuri tika aizmirsti. Un, ja ne izsūtījumā, tad atgriežoties atpakaļ Latvijā un saprotot, ka neviens viņus šeit negaida, dzimtas mājas iznīcinātas un ka viņi vairs nespēs iejusties šejienes jaunajā vidē. Un, kā Dzintra Geka izsakās diskusijā par filmu: “…no 1941. gadā uz Vjatlagu aizvestajiem tēviem tikai 8% palika dzīvi. Mēs neizdzīvojām. Par to arī ir jārunā.”

Katrā ziņā – par deportācijām runā un runā aizvien vairāk un no aizvien dažādākiem rakursiem. Ir atmiņu stāsti, biogrāfiski romāni, dokumentālas filmas, izstādes, teātra izrādes un beidzot – arī mākslas filma, kas uz šo tēmu paraugās no citas, varbūt neierastas puses, bet – kāpēc ne?

Ieva Bērziņa

Saistītie raksti