“Star Wars: The Force Awakens” (2015)

Daudzi joprojām nespēj noticēt, ka tas brīdis ir klāt – sākusies jauna “Star Wars” sāga, iemīļotie varoņi no oriģinālās triloģijas ir atpakaļ, un filmu nav režisējis Džordžs Lūkass. Izklausās pēc sapņa un savā ziņā tas noteikti arī ir. Kinoteātros ir atgriezies vērienīgais stāsts par cerību, kārdinājumu, vilšanos un smukiem kosmosa kuģiem tālu tālajā galaktikā.

Filmas darbība norisinās aptuveni 30 gadus pēc “Return of the Jedi” notikumiem. Jau pēc pirmā kadra var pateikt, ka ir pienākuši tumšie laiki. Vienīgā cerība ir trīs jaunie varoņi – Reja, Fins un Po Damerons, kuri atgriež ticību, ka zinātniskās fantastikas filmās vēl var būt spēcīgi un labi izstrādāti varoņi. Pirmais, ar ko skatītāji tiek iepazīstināti ir Po Damerons (Oscar Isaac) – labākais pilots un viens no patīkamākajiem cilvēkiem visā galaktikā. Viņa labsirdība un bezbailība paķer jau pašā sākumā un vēlāk apbēdina tikai ar to, ka šis tēls ir redzams daudz par maz. Vēl viens patīkams pienesums ir John Boyega atveidotais Fins, kura saspēle ar Po ir viena no dabiskākajām un sirsnīgākajām šajā filmā. Pavisam noteikti būtu gatavs skatīties found footage komēdiju, kur abi šie varoņi lido apkārt kosmosa kuģī un runā par dzīvi.

Fins arī ir tas varonis, kurš ļoti labi atspoguļo to, ka filmas režisors J.J. Abrams ir vēlējies skatītājus pārsteigt ar inovatīvām idejām. Kā to varēja redzēt treileros, Fins sākotnēji ir desantnieks, kas nespēj klausīt pavēlēm nogalināt nevainīgus cilvēkus. Tādēļ ātri vien viņš pāriet labo pusē, kuri pretojas impērijai. Ar šo režisors parāda, ka aiz tām daudzajām desantnieku maskām slēpjas arī cilvēki, kas grib labu. Tas ir liels solis uz priekšu, jo oriģinālajā triloģijā šie desantnieki bija tizli kosmosa nacisti, kurus varēja neitralizēt kaut vai ar šāvienu kājā.

Tā ir tikai viena no daudzajām lietām, ko veidotāji ir izmainījuši šajā filmā. Kaut gan sižetiski tā ir gaužām līdzīga “A New Hope”, šoreiz pats svarīgākais ir tēli, nostalģija un J.J. Abrams interpretācija par “Star Wars” pasauli. Tas palīdz filmu izbaudīt vēl vairāk, jo skatītājs konstanti uztraucas par to, kas notiks gan ar jaunajiem, gan vecajiem varoņiem. Īpaši jāpiemin Daisy Ridley atveidotā Reja, kuras plakāti pie gultas tagad būs daudziem pusaudžiem (nebrīnīšos, ja arī tiem, kam pāri 30). Tas, cik daudz par šo varoni var pateikt tikai pēc viņas roku kustībām un sejas vaibstiem jau ir lieliski un liek novērtēt teicamo aktierspēli un režiju. Tā vien liekas, ka režisors ir visvairāk spiedis uz tēliem, to attīstību filmas laikā un izmantojis visus iespējamos izteiksmes līdzekļus, lai parādītu viņu emocijas, pārdzīvojumus.

Jo visā nopietnībā – “Star Wars” nav politisks trilleris, neveikla romantiska drāma vai arī animēta filma ar dažiem īstiem aktieriem. Tā ir spēcīga franšīze, kas ar savu gaišumu un cilvēciskajiem varoņiem ir spējusi sevī ievilkt neskaitāmus fanus. Šīs filmas dod cerību, ka kaut kur tālu ir pasaule, kurā bezkaunīgais Hans Solo bēguļo no atlīdzības medniekiem vai R2-D2 un C-3PO pastaigājas pa tuksnesi. Visa šī franšīze ir balstīta uz izcili nostrādātiem tēliem, ar kuriem ir viegli meklēt līdzības teju vai jebkuram skatītājam. To lieliski turpina J.J. Abrams, kurš ir izveidojis varoņus, kurus mēs citēsim un atcerēsimies līdz sava mūža beigām. Lieliski attīstīti arī ir veco varoņu stāsti, ka filmas laikā var galvā salikt visus puzles gabalus kopā un izsecināt, kas ar viņiem ir noticis pēdējo 30 gadu laikā. Pats labākais – neviens no vecajiem aktieriem (īpaši Harosns Fords) nav filmā tikai tāpēc, ka par to var labi nopelnīt. Šo aktieru sejās var redzēt mīlestību pret tēliem, kuri tiek apbrīnoti visā pasaulē un ir palīdzējuši viņiem nokļūt tur, kur viņi ir tagad.

Ļoti patīkami arī redzēt, ka režisors izmanto 2+2 metodi – viņš nepasaka skatītājiem visu priekšā, bet liek pašam domāt un savilkt visu kopā. Lielisks piemērs ir filmas ļaundaris Kailo Rens. Par viņu tiek pateikts maz, bet, paskatoties uz viņu, viss top skaidrs. Viņa ķivere ir ar daudzām skrambām, buktēm un tāds sīks elements jau liek domāt, ka šis varonis ir gājis cauri daudzām grūtībām. Fiziski tikpat stiprs, cik Dārts Veiders, bet emocionāli nestabils un šaubīgs cilvēks, kurš vairs nezina, kurā pusē būt. Tik vien vajag, lai uztaisītu spēcīgu ļaundari, kas skatītājiem liek sajust briesmīgas un stindzinošas sajūtas, bet reizē arī līdzjūtību.

Tomēr filmas ļaundari arī noved pie pašām lielākajām problēmām stāstā, no kurām viena ir pārāk daudzi otrā un trešā plāna varoņi. Tie ir vienkārši lieki. Pat, ja nākamajās daļās izrādīsies, ka šiem varoņiem ir lielāka nozīme, viņi nepatīkamā veidā atgādina oriģinālo triloģiju, jo ir pārāk līdzīgi, nevis jauni un svaigi. Silti ieteiktu nelikt lielas cerības uz jebko filmā, jo katram fanam būs vismaz 100 jautājumi, bet līdz ar filmas beigām, vismaz 20 jautājumi paliks neatbildēti. Tas kādam var sagādāt vilšanos, bet tādā gadījumā der atcerēties, ka visiem mīļā “The Empire Strikes Back” beidzās ar intrigu, un tolaik cilvēkiem bija jāgaida trīs gadi, lai redzētu, kā tas viss tiks atrisināts.

Līdz nākamajai filmai ir atlikuši vien nepilni divi gadi un tas mani priecē. Es esmu ieintriģēts un, būdams filmu redzējis jau divas reizes, gribu skatīties to vēl un vēl. Protams, tai ir savi mīnusi, un es cenšos būt maksimāli objektīvs, bet nekas filmā nav tik slikts, lai to kopumā nevarētu izbaudīt. Ir tik patīkami sajust zosādu uz savām rokām, kad parādās sākuma titri, iespiegties, kad uz ekrāna paspīd “Millennium Falcon”vai arī nobirdināt prieka asaras, ieraugot kādu sev mīļu varoni. Veidotāji ir spieduši uz skatītāju nostalģiskajām sajūtām, bet reizē arī pārsteiguši ar svaigām un inovatīvām idejām, kas ir veiksmīgi aizsākušas jaunu “Star Wars” sāgu.

Filmas vērtējums: 4/5

Augusts Barkovskis, Kinoapskati.lv

Saistītie raksti