“The Girl With the Dragon Tattoo” (2011)

Filmai “The Girl With the Dragon Tattoo” (Holivudas versijai) piegāju maksimāli neapgrūtināts ar oriģināla pārzināšanu – lai kā arī centos, nesaņēmos ne izlasīt grāmatu, ne noskatīties tās zviedru ekranizāciju (un taisnīgi nolēmu, ka skatīties to iepriekšējā vakarā nebūtu prāta darbs), tāpēc šo versiju varēju vērtēt maksimāli objektīvi. Protams, ja neskaitām cerības, kuras velkas līdzi Deivida Finčera vārdam, starptautiska bestsellera ekranizācijai un vairāk nekā gadu ilgušajai reklāmas kampaņai. Vai cerības attaisnojās?

Droši vien, ka jā – jo praktiski visās jomās šis ir perfekti nostrādāts, dārgs Holivudas produkts, veidots, lai ideāli attaisnotu visas uz sevi liktās cerības, tajā pašā laikā nevienā brīdī nepārsteidzot vai nepārspējot gaidīto, jo tā jau būtu lieka izšķērdība. Un šī ir lieliska vai pat izcila iespēja redzēt patiesu mākslinieku strādājam pie “haltūras” – visu cieņu Finčeram, bet viņš tika nolīgts šim darbam tikai un vienīgi sava stila (un filmas “Se7en”) dēļ, nevis patiesas kaisles pret materiālu dēļ, un, kā jau īstam māksliniekam pienākas, viņš sevi izliek uz 101%, kur galarezultāts ir iedvesmotāks nekā citu darboņu sirds projekti. Bet paša Finčera sirds diemžēl ir citos projektos (piemēram, “Fight Club”), un nav jābūt pārlieku erudītam, lai to sajustu. Atkārtošos, ka tieši sajūtās un pēcgaršā atklājas falšs, – visā citā šī ir perfekta kaisles imitācija, Holivudas fabrika at its best.

The Girl with the Dragon Tattoo

Kas attiecas uz saturu, tad tas ir auksts un stindzinošs kā Zviedrijas ziema – perfekti nofilmēts, ar lielisku skaņu un mūziku, teicamiem (bet ne iedvesmotiem) aktierdarbiem un tādu vardarbības un seksa kvantitāti, ka sāk likties, vai tik Finčers & Co. neapņēmās izpildīt kaut kādu Holivudas gada kvotu (viegli ietekmējamus un vājo dzimumu es tiešām brīdinātu padomāt, pirms skatīties). Vai arī vienkārši viss Rietumu kino palicis tik bezzobains (kas varētu būt tiesa), ka jebkas ārpus normas jau liekas hardcore. Bet vienīgais filmas trūkums (izņemot kaisles pret materiālu trūkumu), ko tai patiesībā var pārmest, ir nedaudz ieilgušais raidlaiks – pārdesmit minūtes mierīgi varēja nošķērēt un ne jau no notikumiem, bet no sniegotās Zviedrijas panorāmām. Bet šeit vairāk vainojama pietāte pret šķietami ģeniālo oriģinālu, kurš noteikti tāds nav.

Kā zināms, tad ēdienu metaforas recenzijās ir liels no-no, bet tomēr nekādi nevaru atturēties: atšķirībā no ikdienas Holivudas produkcijas, kas pelnīti atgādina “McDonald’s”, šis ir īsta steikhausu tīkla produkts – dārgi, garšīgi, ar asinīm un laba vīna glāzi. Bieži ne – lai neuzpūšas vēders. Bet, kad tomēr jā, tad, tāpat kā “McDonald’s”, tieši tikpat garšīgi kā iepriekšējā reizē – bez pārsteigumiem.

P.S. Filmas titri gan dabūs galveno balvu konkursā, kurā dod šādas balvas, – dārgi un izcili!

Saistītie raksti