“Trūmens brīvsolī” (“Brigsby Bear”, 2017)

Jebkurš mūsdienu kinomāns atceras “Trūmena šovu” – neparastu un nostalģisku dramēdiju par atvadīšanos no vecā, turklāt filmā skatāma arī viena no Džima Kerija aktiera karjeras spilgtākajām lomām. Daļa no mums noteikti kādreiz ir aizdomājusies arī par filmas nobeigumu – par to, kas tad īsti Trūmenu varēja sagaidīt ārpus kupola. Uz šo jautājumu cenšas atbildēt viena no brīnišķīgākajām pēdējā laika filmām – “Lācēna Brigsbija piedzīvojumi” (turpmāk tekstā “Brigsbijs”).

Vispirms gan jāņem vērā kāda būtiska atšķirība – ja Trūmena šovs tika veidots par un ap centrālo tēlu (Trūmenu), “Brigsbija” pamatā ir īpašs šovs, kas domāts tikai un vienīgi galvenajam varonim Džeimsam. Idejiski filmas gan paliek līdzvērtīgas, jo personāžs abos gadījumos visu mūžu pavada noslēgtā vidē un, uzzinādams patiesību, cenšas atvadīties no šīs vides. Tieši šeit arī rodas filmas galvenā maģija, nevis konceptā, lai arī cik neiedomājami spēcīgs tas arī nebūtu.

Džeimsa ceļš līdz konflikta risinājumam ir dažnedažādu emociju pilns. Prieks un asaras skatītāju pavada no filmas sākuma līdz pat beigām, un, kas šāda veida darbam ir pārsteidzoši, tā ritms nevienā brīdī nepārtrūkst, kā arī nenoiet no ceļa. Ik pa brīdim gan tiek atgādināts par Džeimsa situācijas patieso šaušalīgumu, tomēr arī tas nespēj izjaukt filmas radīto sajūtu virmojumu. Šīs šaušalas, protams, varētu papētīt dziļāk, tomēr varbūt labāk to atstāt citai reizei. Turklāt ir acīmredzami, ka “Brigsbija” naivums ir viens no filmas lielākajiem spēka avotiem.

Brigsby Bear, Lācēna Brigsbija piedzīvojumi

Interesanti un svarīgi ir zināt arī filmas veidotāju sastāvu. Pie tās ir “vainojami” trīs bērnības draugi – Deivs Makkerijs (režisors), Kails Mūnijs (galvenā loma, scenārijs) un Kevins Kostello (scenārijs). Trijotne iepriekš strādāja pie “Saturday Night Live” skitiem (kas deva iespēju filmā pieaicināt tādus aktierus kā Marku Hamilu (!) un Klēru Deinsu (!!)), paralēli veidojot pašu “Brigsbiju”. Mūnijs kā iedvesmas avotus ir saucis ne tikai savu paša dzīves pieredzi, bet arī pozitīvos, reizēm šaubīgos, kā arī ļoti psihedēliskos 80. gadu bērnu seriālus. Daudz vairs nav jādomā, no kurienes nāk godīgums un sentimentalitāte, kas “Brigsbijam” burtiski virmo cauri.

Iespējams, filmas stāsts un (jo īpaši) atrisinājums ir pārāk vienkārši. Un tomēr “Brigsbija” valdzinošajam un sirdi sildošajam prieka virpulim ir neiespējami pretoties. Var pat droši apgalvot, ka šis ir 2017. gada “Swiss Army Man” – patiess un sirsnīgs nostalģijas pilns ceļojums, meklējot visu to labāko kā cilvēkos, tā arī ikdienas priekos. Var gadīties, ka ar laiku “Brigsbijs” sasniegs līdzīgu kulta statusu kā filmas idejiski tuvākais radinieks – koncepts un Brigsbijlāča lore ir pārāk ģeniāli un neaizmirstami. 9.5/10

Un pats galvenais – ķeriet filmu kinofestivālā “Spektrs”, kamēr vēl var!

Saistītie raksti