“Neprāts caur telefona kameru” (“Unsane”, 2018)

Moderno tehnoloģiju invāzijas vilnis ir aizplūdis tālu. Civēki, kas sūdzas par veco vērtību aizēnošanu ar jauniem viedtālruņiem, digitālām kamerām, nupat saņēmuši lielu uzbraucienu. Kino meistars Stīvens Soderbergs ņēmis rokā savu telefonu un uzfilmējis neērtas sajūtas raisošu darbu “Unsane”. 35 milimetru lentes nobāztas pagrabā – kino nākotne ir klāt.

Ja kāds pusaudzis piedāvātu ar telefonu uzfilmētu mākslas darbu, reti kurš to uztvertu nopietni. Kad vērā ņemams multimākslinieks divu nedēļu laikā uzmeistaro šāda veida filmu, uzreiz ir skaidrs, ka naudu būs vērts atdot. Nav pat svarīgi, vai eksperiments izdosies. Saistoša jau ir ideja, ka lielbudžeta kino eksperts nolēmis darboties ar ierobežotiem resursiem. Rezultāts tik tiešām ir fascinējošs – liek priecāties, ka šāda veida kino ir tikai sākuma stadijā. Ja tagad ir vairāk nekā lieliski, tad pārņem liela sajūsma, iedomājoties, kas mūs vēl tikai sagaida.

unsane

Tieši telefona kameras efekts ir pievienotā vērtība. Citādi stāsts nebūtu tik efektīvs. Nereti nomāc sajūta, ka skaties video ierakstus no telefona, kura īpašnieku satiktu nelabprāt. Ir baisi, jo aizmirsti, ka tas ir iestudēts. Esi tik tuvu briesmīgiem cilvēkiem, un tas atsauc atmiņā nepatīkamas situācijas no savas dzīves.

Galvenā varone ir sieviete, kas vairāku gadu garumā cietusi no stalkera nevēlamās uzmanības. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ viņa ir spiesta atrasties vienā ēkā ar cilvēku, kurš tik ilgi nodarījis viņai šo postu. Grūti gan pateikt, vai stalkeris tur tiešām ir vai arī sieviete to tikai iztēlojas. Bailīgi tāpat. Skatītājs to vēro kinozālē, bet ir sajūta, ka esi blakus viņiem. Gribi tikt ārā pēc iespējas ātrāk, bet iespējas ir niecīgas – tāpat kā galvenajai varonei. Emocionālā līmenī esi viņai tik tuvu, juzdams stipru empātiju. Pašam tā vien gribas izvilkt kādu asāku objektu vai pavicināt dūres, palīdzot cietējai izkļūt no nelaimīgas situācijas.

unsane1

Klaustrofobijas sajūtu ziņā “Unsane” būtu liekama vienā maisā ar pagājušā gada grāvēju “Get Out”. Tikai šoreiz tumšādaino upuru vietā ir sieviete. Kaut gan filma uzņemta pagājušā gada vasarā, ar vēlāk sekojošo “Me Too” lavīnu filmas temats nevarētu būt vēl aktuālāks. Klēra Foja mokās ar savu vajātāju un britu akcenta noslēpšanu. Viņas cīņas gars ir nesatricināms – tieši tāds paraugtēls, kāds sievietēm ir vajadzīgs. Iziet cauri īstai ellei, bet galvu nenokar ne reizi. Atzinību pelnījis arī Džošua Leonards, kurš perfekti iemiesojies tēlā, ar kuru nekādos apstākļos nevēlētos atrasties vienā telpā.

Emociju vilnis, kuram izej cauri “Unsane” laikā, pierāda, ka nav svarīgi, kādā veidā filma tikusi uzņemta. Galvenais, ka tas ir labākais veids dalīties ar stāstu, kas režisoram ir svarīgs. Neskatieties šo meistardarbu savā telefona ekrānā, bet sagaidiet pirmo izdevību to redzēt kinoteātrī. Šermuļi un sliktas atmiņas no savas pagātnes ir garantētas.

Vērtējums: 5/5

Augusts Barkovskis, īpaši no 68. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla

Saistītie raksti