Vecmodīgo šausmu stilizācija (“Purpura smaile”)

Vizuālās kino mākslas burvis, meksikāņu režisors Guillermo del Toro ne vienreiz vien apliecinājis savas spējas, skatītāju acu priekšā uzburot krāšņas pasakas. Veselas pasaules par mošķiem, monstriem, supervaroņiem un pat milzu robotiem. Vienmēr visu nostrādājot līdz pēdējai detaļai tā, ka nerodas aizdomas par redzamā (ne)īstumu. Un kas režisora rokrakstam kā neatņemama sastāvdaļa – viss izpildījums ir ar puicisku aizrautību, rotaļīgi, bez tur pretenzijām uz kādām patiesām “iz dzīves” cilvēku (mošķu un robotu) savstarpējām attiecībām un reālistiskiem situācijas iztirzājumiem.

Viņa jaunākā iecere, gotiska šausmu filma “Purpura smaile” (“Crimson Peak”), kaut arī veidota ar ierastām režisora darbu aprisēm, ir kaut kas jauns un savā ziņā solis sāņus. Klāt visām iepriekš pieminētajām kvalitātes zīmēm, kuras nemainīgi arī šajā filmā režisors piedāvā ar apbrīnojamu detalizāciju, autors mēģina stāstā iedvest kaut ko cilvēcīgu un retro darbam piestāvošu – intrigu vērpumu un mīlas stāstu. Un tur arī viss sāk šķobīties un ļodzīties. Naivums pasniegšanas veidā savstarpējo attiecību aspektā līdzīgi kā režisora izlolotajā seriālā The Strain ir acīmredzami projekta jeb ķēdes vājākais posms, un ātri vien no muļķīgas aušošanās uztverams kā nemākulīga apiešanās ar stāstu. Pie tam, ņemot vērā, ka “Crimson Peak” stāsts ir vienkāršs kā kapeika, 45min garais ievads līdz galvenie varoņi nonāk galvenajā “šausmu namā” – Purpura smailē, ir diezgan nežēlīgi pret skatītāju.

Crimson Peak

Diemžēl arī iztirzājums ar rēgu apsēsto, aurojošo un lēnām asins sarkanos mālos grimstošo namu nespēj aizraut. “Crimson Peak” dēļ pārlieku stieptā ievada, uzliek filmai pretenzijas uz drāmai raksturīgu savstarpējo attiecību… nu, vismaz raksturu vilkmi, kas te, protams, nav. Vien trīs galvenie varoņi ar vispārīgiem, un, kas ne mazsvarīgi – ļoti klasiskiem (garlaicīgiem), priekšstāstiem, kam šeit jākalpo kā stāsta virzītājiem un vaļiem, kas uz saviem pleciem iznes gotisko dekorativitātes baisumu.

Naivums apvienojumā ar atraktivitāti un fokusu uz nemitīgu ritmu šāda tipa filmās ir vitāli svarīgi faktori, kas veido skatīšanās prieku un ļauj nepārtraukti koncentrēties vairāk uz vizuālo stāstniecību nekā sižetisko loģiku vai dramaturģijas kvalitātēm. Tiklīdz vizuālā stāsta daļa kļūst par krāšņu fonu – kā tas ir filmā “Crimson Peak”, lai arī veidots gana augstā līmenī, tomēr ir tikai fons, un mūsdienu sintētisko fantāziju (specefektu) laikmetā nav nekas īpašs, stāstījuma līdzsvars nosveras uz aktierspēles un stāsta personāžu savstarpējo vijumu. Diemžēl Guillermo del Toro tas nav pa spēkam un filma “Crimson Peak” norakstāma pie ne sevišķi veiksmīga viens pret viens tipa vecmodīgas šausmu filmas atdarināšanas vingrinājumiem.

Vērtējums: 2,5/5

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)

Saistītie raksti