Vienā elpas vilcienā (“Victoria”, 2015)

Droši vien jau būsiet dzirdējuši sajūsmas pilnas atsauksmes par filmu “Victoria”. Filmu, kas uzņemta kā viena gandrīz divas ar pusi stundas gara aina, kas savā iespaidīgajā raidlaikā izceļo no izjustas romantiskas drāmas stilistikas bezbēdīgā ballītes atainojumā un visbeigās kulminē bankas aplaupīšanas trillerī ar tam diezgan loģiski sekojošu iznākumu.

Un patiesi, nebūs melots, ka vācu filma “Victoria”, kas pēc pirmizrādes šī gada pavasarī Berlīnes starptautiskajā kino festivāla burtiski uzsprāga, ir liels notikums kino dzīvē. Pat vairāk. Tas ir kaut kas tāds, ko iepriekš neviens vēl nav paveicis – “viena kadra” filma t.i. uzfilmēta vienā paņēmienā (dublī), ar vienu kameru, bez montāžas, ar kopēju hronometrāžu 140 minūtes. Turklāt, atšķirībā no tehniskās līdzinieces režisora Alexander Sokurov 2002. gada filmas “Russian Ark”, kas arī uzņemta kā viena gara aina (gan stipri īsāka – 96 minūtes), “Victoria” filmēta Berlīnes pilsētvidē, izmantotas 22 reālas lokācijas un 150 statisti. Veidotāji – operators Sturla Brandth Grøvlen un režisors Sebastian Schipper (ar sešiem režisora asistentiem) to paveikuši tikai ar trīs mēģinājumiem. Jā, “tikai” – nespēju iedomāties, cik tas bija nogurdinoši, pat mokoši, tam visam iziet cauri trīs reizes.

Victoria

Victoria scenārijs ir tikai 12 lapaspušu garš (salīdzinājumam – aptuveni viena scenārija lapaspuse mērāma vienā filmas minūtē), kas nozīmē, ka pārsvarā viss uz ekrāna notiekošais un runātais ir tīra improvizācija. Kas, godīgi sakot, ik pa brīdim ir manāms, un improvizācijas ne īpaši veiksmīgākās detaļas “leca laukā” no kopējās atmosfēras. Bet šīs nepilnības ir kā norādīšana uz melnumiem zem nagiem, kad citādi uz ekrāna notiekošais ir izteikti vitāls un pašpietiekams organisms.

Filmas “Victoria” daudziem biedējošais garums, atšķirībā no virknes mūsdienu filmu, ko sastiķējot it kā obligātos skatītāju uzmanību piesaistošos elementus, gandrīz vienmēr sasniedz neadekvāto divu stundu hronometrāžu, nav režisora vai scenārista uz komercpanākumiem tendētu aprēķinu rezultāts, bet smalka un maksimāli tuvu reālas dzīves cilvēkattiecību veidošanās imitācija. Filmas notikumi ātri vien būtu apnicīgi vai gluži vienkārši nesaistoši pēc pirmajām desmit minūtēm, ja skatītājam netiktu piedāvāta detalizēta iepazīstināšana ar galvenajiem varoņiem un to darbību motivāciju. Victoria forma un montāžas neesamība prasa ieguldīt laiku citkārt vienkārši un salīdzinoši ātri izveidotām personāžu arkām.

Victoria

Līdzīgi kā šāda stila kino aizsākums – Alfred Hitchcock veidotā (it kā) viena kadra filma Rope, minētā “Russian Ark” un režisora Béla Tarr monotonā 30 kadros uzņemtā 19. gadsimta viensētas ikdienas atainojums filmā “The Turin Horse”, vai pat pagājušogad Oskarotā Alejandro González Iñárritu filma “Birdman”, arī “Victoria” piedāvā spilgtu atmosfērisku pieredzi, kas rūpīgam skatītājam ļauj ne tikai sekot līdzi notikumiem, bet pilnībā saplūst ar galvenajiem varoņiem un daudz personīgāk pārdzīvot nedienas, ar ko tie saskaras. Turklāt filmas “Victoria” familiārā pilsētvide un personālijas filmas “Run Lola Run” nedaudz līdzīgo gājumu padara īpaši reālistisku.

Vērtējums: 5 / 5

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)

Saistītie raksti