“Atriebēji pret deģenerātiem” (“Wind River”, 2017)

“Vindrivera” ir sirdi plosošs ceļojums uz Amerikas tumšākajiem nostūriem. Sniegoti lauki, kur vairums tic, ka viņu valsts dibināta uz viskija un pusautomātisku ieroču pamata. Uz burta “i” pirmās asociācijas – izvarošana, incests. Skumīgi tas, ka tā nav alternatīva realitāte. Tieši pretēji – pavisam ikdienišķu lietu atspoguļojums, kuru vērojot pārņem naiva cerība, ka “īstenībā taču tā nenotiek”.

Noslēdzot “Sicario” un “Hell or High Water” iesākto tematisko triloģiju, Teilors Šeridans beidzot ērti iekārtojies režisora krēslā. Pats arī filmas scenārists – uzaudzis līdzīgā vidē, tādēļ brīvi spējīgs aprakstīt tās neapskaužamos apstākļus. Cerību aizēno liela pesimisma deva. Kad mazā pilsētiņā tiek pastrādāts nežēlīgs noziegums, nākamajā dienā neatbrauks aģents Kūpers. Nebūs tases sasodīti labas kafijas. Visu par labu var vērst tikai kāds godprātīgs samarietis, kas šajā gadījumā ir Džeremija Renera atveidotais dabas rezervātu sargs.

Wind River, Vindrivera

Palīgā steidz puskoka lēcēja – FIB aģente, kuras ādā iejutusies viena no Olsenu māsām. Ja šis fakts automātiski nozīmē “pagaidīšu, kad būs pieejama Shortcut and chill”, tad varu tikai iepriecināt. Viņas saspēle ar Reneru ir filmas trumpis, kas uzmanību notur viscaur tai. Augstākā likuma aizstāve ir bezspēcīga lieliskās nācijas pagrīdē, tādēļ (diemžēl vai par laimi) jāsastrādājas ar vietējo. Tādējādi uz saspringto situāciju piedāvāts skats no divām pusēm.

Lai nu kas, bet slepkavību mistērijas 2017. gadā ir sevi izsmēlušas. Patīkami būtu, ja varētu turpināt ar pozitīvu “bet tas tikai līdz šim”, tomēr “Vindrivera” nav tas gadījums. Paiet ilgs laiks, kamēr parādās kaut mazākā līdzjūtība. Interese par tālāko notikumu attīstības gaitu rodas lēni, bet labāk vēlāk nekā nekad. Ilgais kāpinājums pārtop par kulmināciju. Kad tas notiek – sirds sadeg neparasti.

Wind River, Vindrivera

Teiloram Šeridanam raksturīgs izteikts minimālisms. Neko nepaskaidro, burtiski eksplozīvi momenti izpaliek. Skatītāja intelekta līmenis nevienā brīdī netiek grauts ar ainām, kas ir tur tikai, lai noturētu uzmanību. Ja interesē – ļoti labi, turpini skatīties. Ja ne – ej no zāles ārā kaut vai uzreiz. Režisors ir izvēlējies grūtāko ceļu uz skatītāju sirdīm, bet iepriecina jau fakts vien, ka primāra ir vēlme veidot kvalitatīvu kino.

Gan kā scenārija autoram, gan režisoram Šeridanam vēl ir kur augt. “Oskara” nominācija par “Hell or High Water” nebūs pēdējais goda atskaites punkts. Būdams dzirdējis stāstus, nedod Dies’ – pats piedzīvojis mazumu no ekrānā redzamā, šāda veida kino ir viņa stiprā puse. Gadiem ejot, būs vēl tikai labāk un labāk. Smagas pārdomas par redzēto, vienlaikus prieks, ka šī nebūs pēdējā reize, kad Teilors Šeridans satricinās skatītāju dvēseles.

Filmas vērtējums: 4/5

Augusts Barkovskis

Saistītie raksti