“Wind River” (2017)

Gandrīz pašā vasaras sezonas izskaņā, kad no supervaroņiem, supersprādzieniem un “Valeriāniem” mums jau vajadzīgi baldriāni, kinoteātros iezogas šķietami maza, bet nebūt ne vāja filma – par scenāriju autoru un tagad arī režisoru kļuvušā Teilora Šeridana jaunākais darbs “Vindrivera” (“Wind River”), kurš tematiski noslēdz “Sicario” un “Hell or High Water” iesākto triloģiju. Un noslēdz tā, ka skudriņas skrien pār muguru.

Wind River, Vindrivera

Spēcīga, labu aktieru un veidotāju bagātināta A klases trillera žanrs, kurš deva maizi un darbu Holivudai no 70. līdz 90. gadu beigām (no “Body Heat” un “Blood Simple” līdz “The Game” un atpakaļ), pēdējā laikā gandrīz pavisam pazudis no multipleksiem – lielākoties pārceļoties uz TV, kinozāles atstājot vietu vai nu “visu laiku vis, vis” filmām-ekranizācijām (“Gone Girl”, “The Girl With the Dragon Tattoo”, rudenī gaidāmais “The Snowman” u.c.), vai arī vienkārši lielbudžeta kases grāvējiem. Izglābt šādas vidusbudžeta filmas var tikai skaļi veidotāju vārdi (vai “Netflix”), pie kuriem, cerams, jau drīzumā varēsim pieskaitīt arī Teiloru Šeridanu.

Pēdējā laikā daudz runā par neovesternu, un tas nav tāpat vien – vesela kino veidotāju paaudze, kura ir uzaugusi ar vesterniem vai bez vesterniem (atkarībā no dzimšanas gada), steidz ielikt savu artavu iemīļotajā žanrā, papildinot to ar visu pa ceļam sasmelto, un “Vindrivera” ir fantastisks žanra paraugs. Ja “Sicario” reflektēja par atriebību un svešo-nesaprotamo kaut kur aiz robežas, bet “Hell or High Water” pārstāstīja klasisko diližansa laupīšanu (un tās sekas) mūsdienu vidē, “Wind River” ir burtiski par beigām. Aukstajā, sniegotajā un cilvēkam absolūti neviesmīlīgajā indiāņu rezervāta vidē (velkot paralēles, tieši te pirms 100+ gadiem Dikaprio cīnījās ar lāci, un nekas tā īsti nav mainījies) ir palikuši vien sīkstākie, spēcīgākie – vai nāvei nolemtie personāži, kuriem nav, kur bēgt, bet ir, par ko cīnīties, un abas lietas tie pieņem ar nosvērtu samierināšanos. “Man ir labas un sliktas ziņas,” nosaka Džeremija Rennera atveidotais varonis. “Labāk nekļūs, bet, ja nepieradīsi pie sāpēm, tās nekad tevi nepalaidīs vaļā,” – frāze, kas brīnišķīgi raksturo filmu, tās personāžus un visu Šeridana scenāriju triloģiju kopumā.

Wind River, Vindrivera

Filmā atkal satiekas “Atriebēji” Džeremijs Renners un Elizabete Olsena, taču viņu atkalredzēšanos ir grūti nosaukt par priecīgu. Šeridans ir (šobrīd) vājāks režisors par Makenziju, kur nu vēl Vilnēvu, bet tas nekādā gadījumā nepadara viņa filmu sliktāku – viņš nemaz nenoliedz, ka stāsta ziņā būvē savus scenārijus apzināti minimālistiskus, maksimumu atvēlot varoņiem un to raksturu attīstībai, taču nebūs vīlušies arī detektīvintrigas cienītāji. Noslēdzot apli, Šeridans liek operatoram Benam Ričardsonam (“Beasts of Southern Wild”) burtiski imitēt Rodžera Dīkinsa “Sicario” kameras kustības, taču lēnāk, piebremzētāk, “sasalušāk”, un to visu papildina stindzinošais Nika Keiva un Vorena Elisa (strādāja arī pie “Hell or High Water”) skaņu celiņš. Piezemētākā, lēnākā, bet viennozīmīgi personiskākā no visām trim, “Wind River” ir tieši tāda, kādi ir tās personāži – auksta, skarba, bet izteikti sīksta filma, kurai šo to var arī piedot. Par to, ka vispār piedzima.

Visiem “Sicario”, “Hell or High Water”, kā arī “No Country for Old Men” cienītājiem – obligāta skatāmviela. “Wind River” Latvijas kinoteātros jau no piektdienas, 4. augusta!

Saistītie raksti