“Zemgales ķēniņa leģenda” (“Nameja gredzens”, 2018)

Kā jau jebkuram kinofanam, arī man vienmēr ir filmas, darbi, kurus gaidu vairāk, kurus mazāk, par kuriem interese ir lielāka, par kuriem mazāka. Bet pie katra darba, kuru gaidu, vienmēr ir sava pieeja. Par kādu filmu es negribu neko dzirdēt un zināt, par kādu citu es lasu visus iespējamos jaunumus, kas notiek ar filmēšanu, kāds aktieru sastāvs savākts, cik ilgi iet filmēšana utt. Citiem manis gaidītiem darbiem es pat neskatos treilerus. Par režisora Aigara Graubas jaunāko filmu “Nameja gredzens” (2018) man interese bija kā jau par lielāko daļu latviešu filmu, bet es centos pēc iespējas mazāk uzsūkt informāciju par filmu pirms tās skatīšanās. Viena lieta, ko es ļoti nevēlējos, bija, ka man “Nameja gredzena” būs daudz par daudz jau pirms filmas un uz filmas skatīšanos es došos jau ar kaut kādu noteiktu viedokli, domām, aizspriedumiem. Vairāk vai mazāk man izdevās no tā veiksmīgi izvairīties, un es laikam tikai vienu reizi kinoteātrī redzēju filmas reklāmas rullīti – un arī tā, tikai pa pusei, jo centos neskatīties uz ekrānu.

Devos uz kinoteātri, labu domu vadīts, skatīties līdz šim dārgāko latviešu veidoto filmu. “Nameja gredzens’’ ir kaut kādā attālā galaktikā vēsturisks stāsts, bet tomēr filmas veidotāju radīta leģenda, izfantazēts stāsts, kas gan principā nesagādā problēmas. Cik bija dzirdēts, filmas veidotāji sapratuši, ka nav pieejami tik bagātīgi vēstures avoti, ka to varētu taisīt par vēsturisku filmu, tāpēc šī ideja pilnīgi dabiski atkrita. Filmas stāsts ir par vienkāršu Zemgales puisi, amerikāņu futbola un regbija sajaukuma spēles ekspertu Nameju (zviedru aktieris Edvīns Endre), kurš pēc ļauno krustnešu nodevīgās Zemgales valdnieka Viestura noindēšanas tiek iecelts par Zemgales karali no paša Viestura rokas, kad tas, guļot uz nāves gultas, sniedz Namejam Zemgales varenāko simbolu un spēka avotu – gredzenu. Vai gredzena spēks spēs palīdzēt nepieredzējušajam puisim iekarot savas tautas uzticību un pierādīt lojalitāti un mīlestību pret savu zemi? Namejam nāksies stāties pretī vareno krustnešu spēkam, lai pār Zemgali valdītu brīvība un prieks bez apspiestības un kristietības.

"The Pagan King, Nameja Gredzens"

Laikam pirmais, kas man ienāca prātā filmas laikā un uzreiz pēc tās, bija – kāpēc es nejutu neko? Kur pazuda manas emocijas? Kur ir manas latviskās jūtas, mana latviskā dziņa, skatoties šo darbu? Kur ir manas sirds rīboņa un naids, kad naidnieks kāpj uz latviešu zemes? Es nezinu, kur tas bija, jo es ne pilīti nespēju sajust filmā latvisko garu. Bet kāpēc? Jo tā nebija mana zeme. It nemaz. Protams, skaistais Ķemeru purvs un mūsu neatkārtojamās pludmales lika uz sekundi būt lepnam, sajust savu zemi un mīlestību pret savu dzimteni, bet, ja godīgi, tikpat labi šī filma varēja būt par bulgāru zemniekiem pie Melnās jūras. Lai gan šis darbs tika pozicionēts kā stāsts, leģenda par latviešiem, tas nav jūtams. Andrejs Ēķis tagad uzņem “Svingerus” katrā otrajā Eiropas valstī, un tikpat labi Grauba to var darīt ar šo filmu valstīs, kurām pāri gāja krustneši, tikai vajag nomainīt gredzenu. Filma vienkārši nav pietiekami interesanta, emocionāla un aizraujoša. Neviens jau negaida jaunu “Braveheart”, bet iedodiet, lūdzu, varoņiem tēla attīstību, veiciet plašākus rakstura pētījumus, veidojiet tos dziļākus, ļaujiet vairāk par viņiem uzzināt, lai skatītāji spētu viņus iemīlēt, lai spētu ar viņiem identificēties, lai spētu just līdzi, nevis ar akmens cietu seju skatīties, kā viņi viens pēc otra mirst par manu zemi, bet mana sirds paliek aukstāka un aukstāka. Un tā ir ar visiem filmas varoņiem – viņi nemainās. Kā mēs iepazīstam viņus filmas sākumā, tādi viņi arī paliek līdz filmas beigām. Mēs jau vien no viņu pirmajām sejas izteiksmēm, žestiem, varam pateikt, kurš te būs nodevējs, kurš labais, kurš mirs, kurš upurēsies utt. Tas viss ir slinkas rakstīšanas rezultāta dēļ. Tāpēc vairums tēlu ir pliekani, tāpēc bezzobainais stāsts neizsauc sajūsmu, bet gan skumjas domas.

"The Pagan King, Nameja Gredzens"

Filmai ir skaisti sarakstīta mūzika, kuras autors ir komponists Rihards Zaļupe. Mūzika bija patīkama, skanīga, tā nelikās uzbāzīga un bija tiešām ļoti piemērota šāda tipa darbiem. Filma vizuāli izskatās patīkami un pieklājīgi, bet laikam nedaudz pārāk glancēti un skaisti, ka nepameta sajūta – ja filma būtu netīrāka un raupjāka, tā izskatītos reālistiskāk un autentiskāk tam laikam. Lai gan filmā vairākas reizes redzami skaisti skati, kas filmēti no putna lidojuma, – Latvijas plašie meži, pludmales, jūra, purvi -, filmā nevar just to plašumu, to apjomīgumu, tās pļavas un tos laukus, kas traucēja filmu padarīt vērienīgāku un krāšņāku. Tiklīdz kamera ir uz zemes, pie filmas personāžiem, visa darbība notiek komunālajā dzīvoklī.

Jāuzslavē parādītā vardarbība, asiņainās ainas un kaujas. Tās bija skatāmas, un šoreiz patiešām, ja kāds kādam iedūra ar šķēpu, trieca galvā zobenu, iešāva bultu krūtīs, tas izskatījās ļoti ticami. Tās tik tiešām nebija “Ugunsgrēka” komēdij’ slepkavības. Kaujas, horeogrāfija – ļoti labi pārdomātas, un varēja just, ka ir ieguldīts liels darbs un entuziasms. Vienīgais mīnuss ir tas, ka tev ir nospļauties par kaujām, ja to laikā nav spriedzes, ja tev nav neviena, kam just līdzi. Tām nav paliekošas vērtības, ja neesi uz pirkstgaliem, nekod pirkstos un emocionāli nepārdzīvo par ekrānā notiekošo. Stāstam būtu palīdzējis, ja Nameja un viņa mīlestības Laugas (Aiste Diržiūte) sižeta līnija tiktu vairāk apspēlēta un izvērsta. Tas ļautu satuvināties ar filmas varoņiem un radītu vajadzīgo emocionālo lādiņu.

Nav arī izprotama ļauno krustnešu motivācija. Skaidrs, ka ne jau viņi kristietību steidza te sludināt, jo sevišķi filmas lielākais ļaundaris Makss, ko atveidoja britu aktieris Džeimss Blūrs, bet gan pārņemt un pārvaldīt šo pievilcīgo zemi, bet arī tas nebija pietiekami pārliecinoši. Turklāt filmas galvenā ļaundara tēls ir totāla kino ļaunuma klišeja.

"The Pagan King, Nameja Gredzens"

Aktieri savu darbu veic labi, ņemot vērā, ka materiāls, ar ko bija jāstrādā, nebija nekāda dieva (pagānu?) dāvana. Zviedru aktieris Endre un brits Blūrs spēlē atzīstami, to pašu var teikt arī par lielāko daļu pārējiem aktieriem. Dainis Grūbe bija labs, tāpat arī Andris Keišs, Gints Andžāns bija dedzīgs, Ivo Martinsons bija dīvains, Jānis Āmanis bija pārliecinošs, lai gan Āmanim diezgan neveiksmīgi tika piemeklēta angliski runājošā persona, kura filmas pēcapstrādē pārrunāja viņu. Runājot par balsīm, daudzi jau ir teikuši, ka bija dīvaini dzirdēt, ka zināmās latviešu aktieru balsis kāds pārrunājis un tās skan pavisam citādi. Man gan tas netraucēja, jo lielākoties balsis aktieriem derēja, neskaitot pāris atsevišķus personāžus. Problēma gan bija nedaudz cita. Rakstīju par balsīm un dabiski nonācu līdz skaņai. Veči, kas par problēmu? Kāpēc jau kuro reizi nākas par to gausties? Atkal filmas skaņas pēcapstrāde ir ļoti amatieriskā līmenī. Šī amatieriskā skaņas apstrāde ir kaitinoša – liekas, ka filma atrodas Mehiko, bet skaņa dzīvo Vladivostokā. Kāpēc tas viss kopā nevar dzīvot skaistajā, baltajā Zalcburgā?

Tik ļoti gribas teikt, lai aizejat un novērtējat filmu uz lielā ekrāna paši, bet to ir grūti teikt. Jāuzsver vēl viena lieta – ja slavējam šo filmu, tad slavējam par tēmu. Iztiekam šoreiz bez “nu, priekš latviešu filmas diezgan labi”, jo ar tādu attieksmi mēs nekad nekur netiksim. Ne jau par to cīnījās Namejs, lai mēs samierinātos ar viduvējām filmām. Bet pabeigsim uz labas nots – skatoties filmu, sapratu, ka man nepieciešams nopirkt sev lielāku un brangāku Nameja gredzenu. Mans ir tāds mazs, salīdzinot ar Zemgales ķēniņa gredzenu.

Filmas vērtējums: 2/5

Gaidot nākamo latviešu filmu uz ekrāniem,

Reinis Važa

Saistītie raksti