Labākais seriāls, kuru jūs neesat redzējuši – “The Americans”

Labu seriālu ir daudz, lielisku seriālu skaits jau ir daudz mazāks. Seriāli, kas kaut reizi ir bijuši izcili? Tādu ir pavisam maz. Bet tādi seriāli, kas spēj būt izcili visā savā gaitā, ne reizi nemazinot kvalitāti un pat to uzlabojot? Tādus varam saskaitīt vien uz abu (vai pat vienas) roku pirkstiem. Savai finiša taisnei ir izgājis cauri un pilnīgāko izcilnieku sarakstam pievienojas “The Americans” – seriāls par padomju spiegiem 80. gadu Amerikā, kuru, teiksim atklāti, skatījās vien retais. Ne pirmais un ne pēdējais šāda veida likteņbērns (skat. arī “The Wire”), par kuru “visi pārējie” jūsmos pēc gadiem pieciem. Bet “mēs” tikmēr palūkosimies jau tagad.

Ja seriāla galvenā premisa jau neiekārdina uzsākt seriāla maratonu, kurā pavadīt visu savu nedēļas nogali, tad nezinu, kas to vēl spēs. Jo īpaši jau mūsu pašu platuma grādos, kur “padomju” ir īpaši labi zināms vārds. Pats interesantākais, protams, ir fakts, ka šo seriālu izveidoja tieši amerikāņi (vai nav lieliska vārdu spēle?), bet, ja tā padomā, kurš gan cits to darītu? Idejas autors ir izbijis CIP aģents Džo Vaisbergs, kurš ironiskā kārtā ļoti labi atminas konkrētu standarta jautājumu, kas viņam iestāšanās laikā tika uzdots: “Vai jūs vēlaties iestāties mūsu aģentūrā kā rakstnieks?” Atbilde toreiz un tagad mums jau ir skaidra.

Daļēji ideju iedvesmoja arī kāds pavisam neliels 2010. gada skandāls, kura laikā FIB noslēdza vērienīgu izlūkošanas operāciju, arestējot veselu tīklu ar krievu spiegiem. Tie gan nebija nekādi Džeimsa Bonda vai Ītana Hanta ekvivalenti (vai arī…), bet gan parasta izskata ļaudis, kas jau vairākus gadus savu brīvo laiku mēdza pavadīt, dalīdamies šifrētā informācijā ar valsts noslēpumu. Īsāk sakot – pa dienu kaimiņu Janka, bet vakarā spiegs Vasja. Par to, kādēļ FIB vispār bija nepieciešams tik ilgs laika periods, lai šādu operāciju novestu līdz galam, var palasīt Vikipēdijā, bet mēs tikmēr atgriežamies pie raksta galvenā temata.

The Americans, Amerikāņi

Tieši šis seriāls ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ izlūkošanas aģentūrās netiek pieņemti jauni un naivi rakstnieki. Lai arī cik aizraujoša no malas šķistu spiegu ikdiena, realitāte ir pavisam drūmāka un nepiedodamāka. Nemaz nerunājot par izlūkošanas (un reizē arī pretizlūkošanas) pamatiem, kas caur šāda veida stāstiem aiziet līdz skatītājam un līdz ar to arī ienaidniekam. Ņemot vērā seriāla darbības laiku, temata autentiskums ir tikai informatīvs un nepavisam ne kompromitējošs.

Autentiskums seriālā ir īpaši svarīgs atslēgvārds – visās šī vārda nozīmēs. Pirmkārt, tas izpaužas vietas, vēsturisku notikumu un tā laika izlūkošanas tehnoloģiju attēlojumā. Šādas tādas vēsturiskas nepilnības noteikti var atrast, ja labi meklē, tomēr jāatceras, ka seriāla galvenie personāži ir pilnībā izdomāti. Turklāt svarīgākie vēstures notikumi pārsvarā paliek fonā, un tie vairāk ietekmē galvenos varoņus, nevis otrādi. Par visu pārējo gan šaubām nevajadzētu rasties (skat. vēlreiz seriāla galvenās idejas autora iepriekšējo profesiju).

Otrkārt, autentiskums izpaužas galveno personāžu attēlojumā. Seriāliem neierastā kārtā un spiegu stāstiem vēl neierastākā – visi personāži (galvenie un negalvenie) ir īsti cilvēki. Un šoreiz viņu cilvēcība neaprobežojas vien ar dziļu personību un vēl dziļākiem trūkumiem. Šim seriālam ir visai unikālas attiecības ar cilvēcības attēlošanu. Tās vieglāk ir izskaidrot ar seriāla pašiem galvenajiem varoņiem – Filipu un Elizabeti Dženingsiem jeb, iespējams, spēcīgāko spiegu pāri visā popkultūras vēsturē.

The Americans, Amerikāņi

Dženingsi (abu neīstie vārdi) Amerikā uzturas jau ilgu laiku. Tik ilgu, ka abu bērniem, kuri sasnieguši jau pusaudžu vecumu, par vecāku nodarbošanos joprojām nav ne jausmas. Tāpat kā šīs pavisam normālās amerikāņu ģimenes kaimiņam Stenam Bīmenam, kurš pavisam nejaušā kārtā ir FIB aģents un vēl nejaušākā kārtā strādā pretizlūkošanas nodaļā. Ņemiet vērā, ka abiem personāžiem tas viss ir jāapvieno ar savu patieso nodarbošanos, kas brīžiem prasa pārāk daudz. Un nē, tās nav augstu likmju pokera spēles un karstas pakaļdzīšanās, bet gan daudz piezemētākas un tajā pašā laikā nopietnākas operācijas, kas pārsvarā balstās uz savstarpējo uzticību un tās savtīgu izmantošanu. Vislabāk situācijas drūmo realitāti raksturo trešās sezonas otrā sērija, kurā Filips un Elizabete ļoti spilgtā veidā koferī ievieto jaunas sievietes līķi. Pēcāk abi apspriež savas meitas nākotni, jo abu dzīvesveida dēļ arī viņa var nonākt šādā koferī vai pat likt tajā kādu citu.

Paši spiegi to ļoti labi apzinās un spēj apslāpēt savas emocijas. Arī vienkārši garāmgājēji, kas ik pa laikam kļūst par mūsu antivaroņu upuriem, var tikt noslaucīti malā, pat ja ar nelielu piepūli. Tomēr brīdī, kad kārtējais upuris ir cilvēks, ar kuru operācijas laikā ir radušās dziļas un patiesas saiknes, parādās cilvēciskais faktors. Malā noslaucīšana vairs nav tik vienkārša, un, pat ja tā ir iespējama, emocijas tinas tumšā kamolā, kas agri vai vēlu liks par sevi manīt. Šāda veida stāstniecība ir viena no tām lietām, kas ir iespējama tikai seriāla formātā, sezonu pa sezonai attīstot neskaitāmus stāsta pavedienus, lai beigās tos skaisti sasietu kopā. Papildus spriedzei daļa no stāsta pavedieniem atrisinās kaut kur fona aizkulisēs, bet daži no tiem tā arī netiek līdz galam atklāti. Šādā veidā seriāla meistarīgi veidotais sižets rada baisu nojautu par neredzamiem spēkiem, kas tumsas aizsegā kustina spēlētāju figūriņas. Izrādās, arī paši spiegi līdz galam nenojauš visapkārt notiekošo.

Seriāla gaitā (sešas ar spriedzi un emocijām pārpildītas sezonas) var novērot lēnu, bet stabilu un dabīgu galveno personāžu attīstību. Neskaitot sižeta blakuslīnijas, kas velkas pārsteidzošos garumos, katrā sezonā tiek apskatīts kāds atsevišķs temats. Piemēram, otrajā sezonā tas ir karš Afganistānā, bet ceturtajā tie ir ķīmiskie ieroči. Temati mēdz būt tieši, tomēr tie ne reizi necenšas veidā gūt virsroku pār personāžiem. Tas viss ir ar mērķi attīstīt virzību, kurā dodas seriāla galvenais pāris. Ja Elizabete ar nežēlīgu raksturu dara visu tēvzemes vārdā, Filips ar laiku sāk dziļāk apdomāt savu rīcību, rodot sevī konfliktējošu nostāju. Par spīti visam abi tomēr spēj noturēties kopā, lai cīnītos par un pret pasauli sev apkārt.

The Americans, Amerikāņi

Īpašu uzslavu ir pelnījuši galveno lomu atveidotāji Kerija Rasela un Metjū Raizs. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, aktieri savas lomas nospēlē vairāk nekā teicami, parādot, uz ko patiesībā ir spējīgs seriālu formāts. Ar “Emmy” apbalvojumiem (kuri šiem aktieriem nepiedodamā kārtā tā arī nav piešķirti) šoreiz būtu par maz. Par laimi, Kerija Rasela vismaz ir saņēmusi savu zvaigzni Holivudas zvaigžņu alejā, bet arī tas šķiet nepietiekami. Mājasdarbs – pamēģiniet skatīties šo seriālu, ne reizi neaizdomājoties par galvenajiem aktieriem un to, kādēļ tie visu gadu netiek apbērti ar balvām, intervijām un visu pārējo.

Nākamā uzslava pienākas seriāla veidotājiem, kuri ar īpašu vērību ir pievērsušies Padomju Savienības tēlam. Līdz šim rietumu kino un televīzijā tas ir bijis, maigi izsakoties, karikatūras līmenī. Tādējādi ļaujot rietumu skatītājiem sajūsmināties par kārtējo kapitālisma uzvaru pār ļauno komunismu, bet austrumu pusē skatītāji tikmēr var tīksmināties par Holivudas zvaigžņu centieniem atdarināt slāvu valodu izrunas. “Amerikāņi” no karikatūras ir tālu. Šeit Padomju Savienības tēls tiek attēlots tikpat patiess, cik amerikāņu. Dažkārt tik tālu, ka nav iespējams izvēlēties, kurā pusē labāk nostāties. Bet ar valodu problēmu šeit nav. Izvairoties no vienkāršākā ceļa (krievvalodīgajiem liekot runāt angļu mēlē), seriāla veidotāji ir pieaicinājuši aktierus no Krievijas un Polijas. Nekādu kompromisu, un rezultāts ir jūtams.

Nobeigumā paliek vien jautājums par to, ko tad īsti seriāls un tā veidotāji mums cenšas pateikt. Dziļāk pārskatot seriāla notikumus, sāk tapt skaidrs, ka spiegu trilleris ir tikai aizsegs, ar kura palīdzību pievilināt skatītājus. Zem tā visa patiesībā slēpjas attiecību drāma, kurai televīzijā neeksistē nekas līdzīgs. Kā tikt galā ar iekšējām traumām un emocijām? Ko darīt, ja attiecībās pieklibo komunikācija? Runāt vienam ar otru vai meklēt tuvākos dzīves guru seminārus? Šie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem seriāls cenšas atbildēt, sniedzot ne tās vieglākās atbildes. Pēkšņi seriāla darbības periods kļūst gaužām ironisks, jo lielākos pasaules konfliktus mēs daļēji varam reducēt uz problēmām savstarpējā komunikācijā. Tādēļ jāsāk ar mazumiņu – vispirms atrisināsim savas iekšējās nesaskaņas, un tad jau pamazām viss ies uz labo pusi.

Saistītie raksti