“Secībveida slepkavas” jeb “Mindhunter” (2017)

Deivids Finčers un stāsti par nežēlīgām slepkavām sader kā cimds ar roku – par to esam pārliecinājušies ne vienu reizi vien. Tāpēc fakts, ka arī viņa jaunākais projekts, “Netflix” seriāls “Mindhunter” (vai arī “MINDHUNTER”, kā tas tiek rakstīts pašā straumēšanas platformā – kāpēc tā, tas gan nekur nav paskaidrots, tāpēc pieņemsim, ka “Netflix” vienkārši laimē kliedz par savu jauno zelta bedri) arī ir ar visciešākajām saitēm saistīts ar ļaundariem, kuru pastrādātie noziegumi liek matiem celties stāvus gaisā, diez vai kādu pārsteigs.

“Mindhunter” centrā ir trīs censoņi (Džonatans Grofs, Holts Makalanijs, Anna Torva), kuri 70. gadu beigās FIB Uzvedības zinātnes nodaļā pētīja sērijveida slepkavas un viņu motīvus centienos saprast, kā šie cilvēki spēja pastrādāt zvērīgus noziegumus un kā šī informācija varētu palīdzēt pēc iespējas laicīgāk noķert viņiem līdzīgos nākotnē. Sākotnēji, kā jau tas bieži gadās jaunās un eksperimentālās jomās, viņu centieni netiek uzņemti ar sajūsmu, kā arī pašiem ekspertiem gadās paklupt un pārsteigties vai spert nepareizu soli. Protams, tas, kas to visu padara jo īpaši interesantu, ir fakts, ka seriāls, lai gan piepušķots un ar izdomātiem personāžiem tā centrā, ir balstīts uz patiesiem notikumiem un īstiem cilvēkiem.

Mindhunter

“Uz papīra” tas viss izklausās kaut kur jau reiz dzirdēts – ir neskaitāmi daudz kriminālseriālu un filmu, kuru galvenie varoņi cenšas noķert ļaundarus, reizēm noslēdzot vienošanos par palīdzību ar pašu sātanu vai citiem briesmoņiem. Spilgtākais piemērs šajā apakšžanrā neapšaubāmi ir Hanibāls Lekters visos tā ekrāna iemiesojumos, no Entonija Hopkinsa leģendārā snieguma filmā “Jēru klusēšana” līdz pat Madsa Mikelsena šarmantajam monstram nesenajā (un visnotaļ lieliskajā) TV seriālā “Hannibal” (kurš arī, starp citu, ir pieejams “Netflix”, ja nu pēc “Mindhunter” šķiet, ka nav gana). Hanibāla pieminējums, runājot par “Mindhunter”, nemaz nav garāmejošs – Džeks Krofords un arī Vils Greiems (Braiena Fullera seriālā) ir balstīti uz Džona Daglasa, kurš ir viens no autoriem grāmatai “Mind Hunter: Inside The FBI’s Elite Serial Crime Unit”, uz kuras savukārt ir balstīts jaunais “Netflix” seriāls. Pats Daglass tajā arī piedzīvo vēl vienu ekrāna reinkarnāciju, šoreiz Džonatana Grofa atveidotā Holdena Forda veidolā.

Ja jau tas viss reiz ir redzēts un apmuļļāts, loģiski rodas jautājums, vai vēl ir atlicis kaut kas oriģināls, ko pateikt, un vai vēl viens piegājiens šāda veida stāstiem vispār ir nepieciešams. Bet “Mindhunter” lieliski izcīna savu vietu zem kriminālstāstu saules, savu uzmanību pievēršot tieši pašiem pirmsākumiem, kad FIB aģenti tikai sāka apsvērt domu, ka ir iespējams gūt ko vērtīgu no sarunām ar slepkavām, un kad termins “sērijveida slepkava” vēl neeksistēja (tā vietā slepkavas, kas nogalināja vairākus cilvēkus pēc kārtas, seriāla varoņi dēvē par “sequence” jeb secības slepkavām, pie mums visiem labi zināmā “sērijveida killera” nonākot vēlāk). Seriāls nav par to, kā tika noķerti tādi cilvēki kā Eds Kempers, Ričards Speks vai (un tam, visticamāk, jābūt kārdinošam tīzerim nākamajai seriāla sezonai) Čārlzs Mensons. “Mindhunter” vairāk interesē tas, ko šie cilvēki paši domāja par sevis pastrādāto un ko likuma aizstāvji no tā var mācīties, lai pēc iespējas laicīgāk noķertu līdzīgus pāridarītājus.

Mindhunter

Pretēji tam, ko varbūt varētu sagaidīt no šāda veida seriāla, “Mindhunter” 10 sērijām nav noteikta ritma vai šablona, kuram katra sērija sekotu. Šeit mēs nesagaidīsim vienu interviju ar kādu psihopātu katrā sērijā, kas pēc tam veikli ļaus izdarīt secinājumus un notvert vēl vienu nenormālo, kas darbojas ar līdzīgām metodēm. Tas lai paliek “Criminal Minds” un tamlīdzīgu procedural tipa seriālu ziņā. Šeit skatītāji un galvenie varoņi pavada vairākas sērijas Eda Kempera sabiedrībā, mēģinot izprast viņa slimo prātu, vēlāk mēģinot lietot gūtos secinājumus jaunā slepkavības lietā, tad iestrēgstot birokrātijas līkločos (jo, lai gan galvenā seriāla trijotne ir pārliecināta, ka ieguldītais darbs sniegs rezultātus, pārējais FIB un citi pret to attiecas ar krietni mazāku entuziasmu). Skatītājiem šeit ziņa, ka aģentiem ir izdevies atrisināt noziegumu, sagādā tikpat daudz gandarījuma kā jaunumi, ka galvenie varoņi ir saņēmuši ievērojamu finansējumu, lai turpinātu savu izpēti.

“Mindhunter” absolūtajā centrā ir divi FIB izmeklētāji – Holdens Fords un Bils Tenčs. Visnotaļ atšķirīgi viens no otra – gan vecuma, gan darba stila ziņā -, abi tomēr metas uz vienu roku, kļūstot par visa stāsta kodolu. Visticamāk, lielākās skatītāju simpātijas iekaros Holta Makalanija atveidotais Tenčs, kuram tiek liela daļa seriāla amizantāko rindiņu (jā, “Mindhunter” vietām – pat negaidīti bieži – liek arī skaļi smieties) un kurš bieži funkcionē kā saprāta balss. Viņa brīžiem dalītās jūtas par to, ko viņa izmeklēšanas un izpētes komanda dara, ļauj seriālam vienmēr saglabāt zināmu cilvēcību, kura citādi, iespējams, pazustu ellīgajos notikumus, kas nepārtraukti tiek apspriesti.

Mindhunter

Ar Holdenu Fordu ir citādi – lai gan viņa sasniegtais un izdarītais ir nenoliedzami vērtīgi, iemīļot šo tēlu būs krietni grūtāk. Fords pamanās vienlaicīgi būt aukstasinīgs un pārgalvīgs, brīžiem nežēlīgs un, iespējams, pat pārsteidzīgs. Džonatana Grofa jauneklīgā seja, teicamnieka stāja un pastāvīgā šķietamā atsvešinātība padara Holdenu par tēlu, kuram ir grūti pieķerties, bet kura gaitām ir ļoti interesanti sekot līdzi. Nepamet sajūta, ka Holdens pats ir viena “stresora” attālumā (notikuma, apstākļu sakritības vai kā tamlīdzīga, kas kalpo kā katalizators tam, lai cilvēks sāktu slepkavot) no kļūšanas par tādu pašu sociopātu, kādus viņš intervē savā darbā. Laimīgā kārtā viņš ir pamanījies šo enerģiju novirzīt citā gultnē, kur viņš iztiek bez cilvēku zlaupēšanas. Bet brīžiem Fords pamanās būt tikpat biedējošs, cik viņa interviju objekti.

Uz šī fona nedaudz novārtā paliek Annas Torvas atveidotā doktore Vendija Kāra, kura komandai piebiedrojas nedaudz vēlāk (viņu pirmoreiz satiekam tikai trešajā sērijā). Bet arī viņa paspēj atstāt paliekošu iespaidu – kaut vai tikai tāpēc, ka patraucē citādi ļoti maskulīno dinamiku FIB darbā. Gandrīz tikpat daudz uzmanības, cik seriāls pievērš Vendijai, ir izpelnījusies arī Holdena draudzene Debija (Hanna Grosa) – ainas ar viņu mums parāda Holdena it kā īsto dabu (vai, pareizāk sakot, to, cik ļoti viņš nespēj nošķirt savu darbu no savas privātās dzīves), bet diemžēl šīs vietas ir arī tās, kas seriālā piesaista vismazāk, jo Grofa un Grosas jūtu ķīmijai līdz galam noticēt nesanāk (vai varbūt vienkārši seriāls tam nevelta gana daudz rūpības).

“Mindhunter” galvenie varoņi intervē visiem labi zināmus sērijveida slepkavas, un liela daļa seriāla veiksmes slēpjas arī šo personu atveidojumā. Daudz laba var teikt gan par Hapiju Andersonu, kurš atveido Džeriju Brudosu, gan Džeku Ērdiju (Ričards Speks), gan Semu Straiku (Montijs Risels), bet nenoliedzami vislielāko iespaidu atstāj Kamerons Britons, kurš ir iejuties Eda Kempera lomā (starp citu, nenāk par ļaunu pirms seriāla skatīšanās iegūglēt visus šos maniakus – nedaudz informācijas par viņu pastrādāto palīdzēs ātrāk uzķert sarunu īsto toni). Ar Kemperu gan mēs, gan seriāla varoņi kopā pavadām visvairāk laika, un Britons pamanās būt gan fascinējošs, gan pievelkošs, gan liek šermuļiem skriet pār kauliem.

Mindhunter

Lai gan, ņemot vērā to, kādi “varoņdarbi” ir seriāla centrā, varētu gaidīt, ka asins te plūdīs straujāk nekā šaltis, kas šļācas no lifta Stenlija Kubrika “The Shining”, tā nebūt nav. “Mindhunter” nerestaurē veiktās slepkavības, tā vietā liekot to pastrādātājiem pašiem par tām izstāstīt – vienīgais, ko mēs redzam, ir pāris fotogrāfijas ar upuriem, bet lielākoties kamera ir pievērsta slepkavu sejām, kad viņi stāsta par padarīto. Šeit nav svarīgi, kā tieši tas varēja izskatīties. Te ir svarīgi tikai tas, kā to ar savām acīm redzēja paši vainīgie. Arī “action” ainu šeit ir tieši necik – šķiet, “visactionīgākā” aina, kas seriālā ir sastopama, ir pirmās sērijas pirmā aina, kur mēs pirmoreiz sastopam Fordu, kad viņš vēl darbojas kā pārrunu vadītājs ķīlnieku krīzē. Viss pārējais laiks tiek pavadīts sarunās – bet, ui, cik baisi aizgrābjošas šīs sarunas ir!

Finčers, kurš ir seriāla producents un režisēja pirmās divas un pēdējās divas šīs sezonas sērijas (vēl pirms seriāla izlaišanas tika apstiprināts, ka būs vēl), jau reiz mums pierādīja, ka tas, ko mūsu smadzenes safantazēs, dzirdot par kaut ko drausmīgu, vienmēr būs iedarbīgāk nekā viņa parādīta asiņu peļķe (atceramies “Se7en” un kasti, kuras saturu mums tieši neparāda, lai gan visi zinām, kas tur ir). Pēc līdzīga principa darbojas arī “Mindhunter”, ļaujot mums pašiem vizualizēt visas zvērības. Bet Finčera filmogrāfijā tuvākais radinieks “Mindhunter” nenoliedzami ir “Zodiac” – šeit redzam līdzīgu vērību pret detaļām, līdzīgu atmosfēru un ritmu.

“Mindhunter” ir vērts noskatīties tieši tagad – drūmie un tumšie rudens vakari ir kā radīti tam, lai iegrimtu vēl tumšākos cilvēces nostūros, turklāt Finčera iemīļotā krāsu palete nevainojami piestāv aiz loga valdošajām rudens nokrāsām. Tāpēc slēdzam iekšā “Netflix” un nobindžojam seriāla 10 sērijas kā traki, lai pēc tam varam trīties nepacietībā, gaidot, kad atkal tiksimies ar visiem šiem maniakiem.

Saistītie raksti