Ceļš uz “Bezgalības karu”, 6. daļa – “The Avengers”

Šķietami tālajā (bet patiesībā ne visai) 2008. gadā ar filmas “Iron Man” pirmizrādi tika atvērtas durvis kino sāgai – “Marvel Cinematic Universe” (MCU) jeb “Marvel” vienotajai kinopasaulei. Notikumiem tajā esam kārtīgi sekojuši līdzi veselu desmitgadi, bet megafranšīzes augstākais punkts mums vēl tikai ir priekšā – visu varoņu superapvienošanās dubultbliezienā “Avengers: Infinity War” (“Kino Kulta” pirmizrāde – jau 26. aprīlī) un vēl vienā filmā, kas gaidāma nākamgad, bet kuras nosaukumu pagaidām vēl nezinām.

Tāpēc, lai svinīgo notikumu padarītu vēl svinīgāku, lai gaidīšanas laiku vēl paīsinātu un vienkārši lai pagremdētos patīkamās atmiņās, palūkosimies uz visām “Marvel” kinopasaules iepriekšējām filmām – nu pienākusi kārta pirmajam patiešām lielnotikumam MCU jeb “The Avengers”!

The Avengers, Atriebēji

Gads: 2012.
Režisors: Džoss Vīdons
Lomās: Roberts Daunijs juniors, Kriss Evanss, Marks Rafalo, Kriss Hemsvorts, Skārleta Johansone
Kases ieņēmumi visā pasaulē: 1,519 miljardi dolāru

Lielākā veiksme: ar ko lai vispār sāk? Līdz pašam “The Avengers” iznākšanas brīdim nebija 100% pārliecības, ka viss tik tiešām izdosies nevainojami – nekas tāds vēl nebija kārtīgi mēģināts, mainīgo lielumu bija ārkārtīgi daudz, un tas viss varēja pārvērsties vidēja mēroga katastrofā. Bet Džosam Vīdonam un komandai tomēr izdevās visu salikt pa plauktiņiem vairāk nekā veiksmīgi, sagādājot patiešām lielisku supervaroņu jandāliņu, kura jūklī nevienu brīdi netika aizmirsts par tēliem. Filma mācēja sabalansēt tik dažādās pasaules un pieredzes, kuras sev līdzi bagāžā nesa katrs varonis, – uzdevums, kas “uz papīra” izklausās krietni vieglāks, nekā tas ir īstenībā. Par ļoti daudzām “Marvel” filmām var teikt, ka tās pavēra durvis nākamajiem eksperimentiem, un tas pats jāsaka arī par “Atriebējiem”, kas pierādīja, ka MCU vairs nav nekāds utopisks sapnis un ka tajā vieta var atrasties praktiski jebkam.

Klupšanas akmens: tā kā “The Avengers” būtībā bija visnotaļ triumfāls sasniegums, šeit mēs drīzāk varam runāt par dažiem oļiem filmas dārziņā, nevis par kārtīgiem akmeņiem. Bet olīšus var atrast, ja pameklē. Tā kā filmā ir sapulcināti daudzi varoņi, kuri katrs cīnās par vietu zem saules, bija diezgan neizbēgami, ka kādam šajā cīniņā nāksies nedaudz piekāpties, un šoreiz nelaimīgo lozi nācās izvilkt Džeremija Rennera atveidotajam Klintam Bārtonam. Ar viņu mēs bijām sastapušies tikai uz īsu brīdi filmā “Thor”, kur nekādu atmiņā paliekošo iespaidu viņš neatstāja, un arī šeit Klintam gāja grūti, jo jau filmas pirmajās minūtēs viņu savā varā pārņem Lokijs, Bārtonam lielu daļu filmas liekot pavadīt sliktā puiša tēlā. Kā arī, ja esam piekasīgā garastāvoklī, tad Lokija plāns brīžiem ir pilnīgi neizprotams un savādi samocīts. Turklāt Kapteiņa Amerikas tērps šajā filmā ir visnotaļ pabriesmīgs un liek apšaubīt aģenta Kolsona labo gaumi. Bet šie un citi krikumi tikai nieki vien ir.

The Avengers, Atriebēji

MVP (visvērtīgākais spēlētājs): varētu, protams, bezkaunīgi teikt “komandas un draudzības spēks”. Bet vispār jau šoreiz visvērtīgākā spēlētāja gods visvairāk pienākas Markam Rafalo un viņa Brūsam Baneram. Rafalo versija Baneram/Halkam bija viens no pilnīgi nezināmajiem lielumiem pirms filmas – Edvardu Nortonu neviens nebija lūdzis atgriezties šajā lomā, tā vietā personīgo dēmonu nomocītā zinātnieka lomu uzticot Rafalo, kurš, lai gan noteikti atveido to pašu Baneru, kuru spēlēja Nortons, dara to pilnīgi citādi. Rafalo Brūss ir piezemētāks, klusāks un šķietami daudzcietušāks, tāpēc brīži, kad viņš pārvēršas par Halku kļūst jo īpaši spēcīgi. Šī Banera emocionālajiem pārdzīvojumiem noticēt ir viegli, turklāt Rafalo kopā ar Robertu Dauniju junioru veido lielisku “bračku zinātnieku” duetu, kuru ģēnijsarunās var klausīties kaut visu dienu, pat ja nevar saprast neviena vārda.

Labāko joku top 3:

  1. Neliela vardarbība reizēm nenāk par ļaunu – aina, kurā Lokiju pārmāca Halks, komentārus neprasa un vēl joprojām ir viena no smieklīgākajām visā MCU.
  2. Brāļu kari – ap “The Avengers” iznākšanas laiku Tors savu humora izjūtu vēl tikai bija sācis attīstīt (apogejs, protams, tiks sasniegts “Thor: Ragnarok”), bet jau šeit viņš lika skatītājiem locīties smieklos, cenšoties nostatīt sev pēc iespējas tālāk no sava ar lielummāniju apsēstā brāļa (“He’s adopted.”)
  3. Alūzijas ir mana stiprā puse – kuram gan no mums nav gadījies aiziet nedaudz pasnaust un pēc tam pamosties 70 gadus vēlāk? Nekas, Stīvs Rodžerss šo sāpi sapratīs, un viņa patiesais prieks, atpazīstot atsauci uz “Oza zemes burvi”, silda sirdi. Tonija Stārka acu nobolīšana ir kā ķirsītis pa virsu.

The Avengers, Atriebēji

Tora faktors*: tā kā visi Atriebēji skraida apkārt, mēģinot tikt galā ar draudošo pasaules bojāeju, nav nekāds pārsteigums, ka filma nopelna tikai 1 punktu! (Tāpat kā iepriekš, Halka ainas te netiek skaitītas klāt.)

  • 1 spalvains punkts par Brūsa Banera krūtežu, atmostoties gruvešos pēc halkošanas.

* Ainas, kurās kāds no galvenajiem varoņiem redzams bez krekla.

Pēctitru aina(s): pirmoreiz varam runāt par ainām – daudzskaitlī!

  1. Pirmā pēctitru (vai drīzāk – titru pusceļa) aina mūs iepazīstina ar tēlu, kura ēna pārklās visu “Marvel” kinopasauli līdz pat jaunajai filmai, kuru vēl tikai gaidām. Runa, protams, ir par ļaundaru ļaundari Tānosu, kuru šeit profilā ieraugām pirmoreiz un uzzinām, ka viņam ir visnotaļ ambiciozi, tālejoši, bet pagaidām vēl mums ne pārāk labi zināmi plāni. Tānosa smīniņš neko labu mūsu varoņiem noteikti nesola.
  2. Otrā pēctitru aina ir visnotaļ interesants gadījums MCU vēsturē – sākotnēji pārgurušās Atriebēju komandas kopīgā maltīte šaurmas (jā, tā to acīmredzot sauc latviski) restorānā nebija paredzēta. Bet pēc filmas pirmizrādes ASV, kurā klāt bija visi galvenie stāri, filmas režisors Vīdons saprata, ka kaut kas pietrūkst, tāpēc ātri visus sapulcināja un nofilmēja šo amizanto ainu (ievērojiet, ka Kriss Evanss tur sejai priekšā roku – tas tādēļ, ka tobrīd viņa seju jau rotāja kārtīga bārda filmas “Snowpiercer” vajadzībām). Ar šo arī sākās tradīcija “Marvel” filmu beigās kā pēctitru ainas izvēlēties vienkāršus jokus – ne vienmēr papildainām ir jābūt nopietniem kacekļiem nākotnes notikumiem.

Ietekme uz MCU: “Atriebēji” pierādīja, ka, lai cik forši arī būtu redzēt visus varoņus atsevišķi, viņu kopīgā sadarbība ir pat vēl baudāmāka. Šajā filmā vēl tikai notika komandas apvienošanās, bet jau tagad varējām novērot pirmos konfliktu aizmetņus, kas sagādās daudz nepatikšanu vēlāk – jo sevišķi daudz uzmanības jāpievērš Kapteiņa Amerikas un Tonija Stārka ķildošanās aizsākumiem. Protams, daudz un dikti vēl runāsim arī par Bezgalības akmeņiem – šajā filmā redzējām ne tikai jau iepriekš spīdējušo (ha!) Teseraktu, bet arī redzējām Prāta akmeni darbībā Lokija zizlī. Un neaizmirsīsim (lai gan daudziem tā jau noteikti ir gadījies), ka aģenta Kolsona nāve nenozīmēja viņa tēla gaitu beigas – gadu pēc filmas iznākšanas debitēja MCU pirmais seriāls “Agents of S.H.I.E.L.D.”, kurš, starp citu, vēl joprojām turpinās.

Spilgtākais citāts: “We have a Hulk.”

Rīt mūs gaida atkaltikšanās ar Toniju Stārku filmā “Iron Man 3”! Iepriekšējie apskati – “Iron Man”, “The Incredible Hulk”, “Iron Man 2”, “Thor”, “Captain America: The First Avenger”.  

Saistītie raksti