Harijs Poters un dokumentālā filma par Lielbritānijas mežiem

Harijs Poters ir par mani vecāks – pati pirmā grāmata iznāca gadu pirms manas dzimšanas -, taču par spīti tam pieskaitu sevi pie cilvēkiem, kuri ar šo stāstu ir uzauguši, jo tā galu galā ir patiesība. Grāmatu sērijai pieķēros deviņu gadu vecumā, un tas bija visaizraujošākais, visbrīnišķīgākais stāsts, kuru man bija bijis tas gods lasīt (un es jau tolaik lasīju daudz, tā ka tas kaut ko nozīmē). Nekad vēl nebiju tik īsti un dziļi jutusi līdzi kādas grāmatas varoņiem. Kad Harijs uzvarēja kādā kalambola spēlē, viņa prieks un triumfs bija mans prieks un triumfs. Kad viņš bija dusmīgs uz pasauli par to, ka Siriuss ir miris, viņa sēras bija manas sēras. Kad viņš redzēja Dumidora ķermeni krītam no torņa, viņa šoks bija mans šoks.

Man kā pavisam jaunai lasītājai bija tā privilēģija gaidīt savu 11. dzimšanas dienu un neviltoti cerēt, ka varbūt, VARBŪT redzēšu aiz loga kādu pūci un atradīšu pastkastītē aploksni, uz kuras mana adrese uzrakstīta ar smaragdzaļu tinti. Manā dzīvē Dž. K. Roulingas stāsts ienāca kādu brīdi pirms pēdējās daļas “Nāves dāvesti” iznākšanas, tāpēc arī man bija iespēja kopā ar pārējo pasauli vismaz vienu reizi izbaudīt neziņas un gaidīšanas izraisīto satraukumu. Internetā atradu savus domubiedrus – citus Harija Potera fanus -, un mēs kopā spekulējām par to, kā viss atrisināsies. Tas bija arī laiks, kurā izmēģināju savu roku blogošanā un fanfiction rakstīšanā, – par šiem mēģinājumiem atceroties, no kauna svilst vaigi.

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 1/Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa

Arī filma “Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa” ir man īpaša, jo tā bija pirmā no Potera filmām, kuru skatījos uz lielā ekrāna. Iepriekšējās filmas biju skatījusies mājās, un iešana uz pirmizrādēm mani īpaši neinteresēja, taču pirms šīs mana attieksme mainījās, jo es sapratu, ka tā taču ir pēdējā (precīzāk – priekšpēdējā) un tāpēc tas ir savā ziņā nozīmīgāks notikums, kuru nevajadzētu palaist garām. Es biju arī paaugusies un labāk spēju novērtēt filmas māksliniecisko kvalitāti. Pirmo reizi kādu no franšīzes filmām skatījos zālē pilnā ar skatītājiem, kuri ir visi vienlīdz lielā sajūsmā un jūt vienas un tās pašas emocijas. Tas noteikti pastiprināja pārdzīvotos iespaidus, un tieši tāpēc šī filma no visām astoņām ir manai sirdij vistuvākā.

Vispār pēdējās divas filmas ir jāuztver kā viena ļoti gara filma, kas vidū pārdalīta uz pusēm, tāpēc es neuzskatu, ka ir vērts strīdēties par to, kura ir labāka. “Nāves dāvesti (1. un 2. daļa)” ir tā četrarpus stundas garā ekranizācija, pēc kuras vajadzētu ilgoties visiem faniem, jo vienmēr cilvēki par book-to-movie ekranizācijām ir teikuši: “Man nebūtu iebildumu skatīties vairākas stundas garu filmu, ja tajā tiešām viss būtu iekļauts.” Lūdzu, “Nāves dāvesti” ir tieši šis gadījums, tikai to pārdalīja uz pusēm, lai no faniem iekasētu divreiz vairāk naudiņas. Bet ko nu vairs, tāda ir Holivuda. Un sakiet, ko gribat, bet es uzskatu, ka franšīzes noslēgumam veltīt divas filmas bija pareizais lēmums un veids, kā visefektīvāk un pamatīgāk savilkt visus galus kopā. Tās tomēr ir pašas beigas, tām jābūt vērienīgām, ar tām noslēdzas vesela ēra.

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 1/Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa

Par vērienīguma trūkumu tiešām nevar sūdzēties, tas izpaužas gan specefektos, gan scenogrāfijā, gan, protams, sižetā – ir sācies atklāts karš starp Voldemortu un nāvēžiem un pārējo burvju sabiedrību. Šīs filmas galvenā atšķirība no pārējām ir tā, ka mēs neredzam neko, kas notiek Cūkkārpā, esam, varētu teikt, tādā pašā neziņā kā galvenais trio. No vienas puses, tas ir atsvaidzinoši, jo tā vietā, lai lielākā daļa darbības norisinātos jau pazīstamajā skolā, mēs varam paplašināt savus burvju pasaules horizontus un iepazīt jaunas vietas, piemēram, Lunas Mīlabas un viņas tēva māju, Bila un Flēras māju jūras krastā, Malfoju muižu un Godrika gravu, kur dzīvoja Harija vecāki. Daudzi varoņi, pie kuru klātbūtnes esam pieraduši, šajā filmā neparādās nemaz vai parādās minimāli, kas nozīmē to, ka viss spiediens ir uz galveno trio. Viņu atveidotājiem lielākā daļa darbības un emociju jānes uz saviem pleciem, un jāsaka, ka viņiem tas izdodas teicami. Harijs, Rons un Hermione ir gandrīz pilnībā izolēti no sev zināmās burvju sabiedrības daļas, viņi ir spiesti paļauties cits uz citu un izvērtēt, cik ļoti uzticas viens otram un cik tālu gatavi iet cīņā pret ļaunumu. Šo atsvešinātības, neziņas un augošās bezcerības atmosfēru izcili atspoguļo filmēšanas vietas – aukstie, vientulīgie meži, tukšās pļavas, pelēcīgās upes un klintis. Pastāvīgu nemieru rada Rona mūžam ieslēgtais radio, no kura dzirdamā balss lasa nebeidzamu sarakstu ar mirušiem vai pazudušiem cilvēkiem. Un tomēr pa vidu visam depresīvajam un nomācošajam atrodas vieta arī patiesi sirsnīgiem, sirdi sildošiem brīžiem – pāri visiem izceļas aina, kurā Harijs uzaicina Hermioni uz deju, un uz brīdi viņi vairs nav divi cilvēki, kuru pasaulē plosās karš un kuri ir šķietami zaudējuši visus tuvos cilvēkus, bet ir vienkārši divi bezrūpīgi jaunieši, tuvi draugi, kuriem ir labi kopā. (Minēšu, ka šajā ainā fonā skanošā Nika Keiva dziesma “O’ Children” ir izcila.) Lielu daļu filmas humoristisko momentu nodrošina daudzsulu mikstūras izmantojums – kur gan mūsu varoņi bez tās liktos?

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 1/Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa

Atmiņā paliekoša vieta ir arī tā, kur Hermione lasa pasaku par trim brāļiem un tā atdzīvojas uz ekrāna skaistā, mākslinieciskā animācijā (kuras režisors ir Bens Hibons). Žēl tikai, ka filmā netika iekļauts brīdis, kurā Harijs, Rons un Hermione, apspriežot to, kurš no trim nāves dāvestiem būtu vislabākā izvēle, visi vienlaikus nosauc katrs savu variantu – Harijs augšāmcelšanas akmeni, Rons plūškoka zizli, bet Hermione paslēpni. Tas, manuprāt, ir svarīgs brīdis, kas gan atklāj katra tēla dziļāko būtību, gan pierāda, ka visi kopā viņi veido vienu veselumu.

Nāve neapšaubāmi ir tēma, kas stāstu par Hariju Poteru caurvij jau no paša sākuma, taču šajā filmā tā ir īpaši smeldzīga tāpēc, ka šeit pierādās tas, ka nāve var paņemt arī pašus nevainīgākos, šķīstākos radījumus, kuri tiešām nekad nevienam neko sliktu nav darījuši, šajā gadījumā Hedvigu un Dobiju. Tiesa, tas ir tikai ievads tam iemīļotu tēlu slaktiņam, kas norisinās “Nāves dāvestu” otrajā daļā. Taču pirmās daļas beigšana ar kāda tēla nāvi nodrošina to, ka filmai ir kāds emocionālais kulminācijas punkts, pēc kura skatītājs var nedaudz uzelpot, pirms sākas nākamā un pēdējā filma!

Endija Lukstiņa, īpaši Kinoblogeri.lv

Saistītie raksti