“Harijs Poters un Jauktasiņu princis” jeb “Beigu sākums”

Harija Potera sāgas priekšpēdējā daļa un savā ziņā arī sērijas ekvivalents “Zvaigžņu karu” piektajai epizodei ar vienu no tās negaidītākajiem un pārsteidzošākajiem sižeta pavērsieniem. Filma arī kalpo kā origin story stāsta nelietim – Voldemortam -, jo tā dod daudz pamatīgāku ieskatu viņa pagātnē nekā iepriekšējās daļas.

Skatoties filmu pirmoreiz, biju mazliet vīlies, jo tā izlaida pāris svarīgu notikumu no grāmatas, piemēram, atmiņas par Voldemorta mātes ģimeni, jauno burvestību ministru (lai gan viņš parādījās nākamajā daļā), Dumidora bēres. Uzskatu, ka šo ainu iztrūkums lika filmai izskatīties mazliet sasteigtākai nekā grāmatai. Manuprāt, filmai būtu noderējis “Extended Cut”, līdzīgi kā ir “Gredzenu pavēlnieka” filmām, kas būtu palīdzējis iekļaut daudz ainu, kas tika izlaistas filmā, lai izvairītos no trīs stundu garuma.

Harry Potter and the Half-Blood Prince / Harijs Poters un Jauktasiņu Princis

Runājot par filmas vizuālo noformējumu, ir vērts uzslavēt tās operatoru (Bruno Delbonels), jo filmas tumši zaļie krāsu toņi un kompozīcijas palīdz pastāstīt par ainu pat bez dialogu palīdzības. Delbonels ir arī bijis tādu izcilu filmu kā “Amēlija” un “Stāsts par Levinu Deivisu” (“Inside Llewyn Davis”) operators. Jāpiebilst, ka šī ir arī vienīgā Harija Potera filma, kas ir nopelnījusi Oskara nomināciju par tās operatora darbu.

Salīdzinot filmas notikumu gaitu ar pārējām daļām, šī varētu būt vislēnākā no visām, jo filmai īsti nav notikuma, kas uzreiz ievilktu tajā iekšā. Gribētos pat teikt, ka šis varētu būt Harija visgarlaicīgākais skolas gads, jo šajā daļā nav nekā tāda kā Trejburvju turnīra, Noslēpumu kambara utt. Domājams, ka šis tika darīts tādēļ, lai izveidotu personīgāku filmu, jo daudz laika tiek veltīts galveno varoņu savstarpējām attiecībām – Harijs un Dumidors ar kopīgiem spēkiem cenšas atklāt Voldemorta nemirstības noslēpumu, Ronam parādās draudzene, kas padara Hermioni greizsirdīgu, ņemot vērā, ka viņai ir jūtas pret Ronu.

Harry Potter and the Half-Blood Prince / Harijs Poters un Jauktasiņu Princis

Neapšaubāmi visspēcīgākā aina, kas daudziem ir palikusi atmiņā, – kad Strups nogalina Dumidoru Astronomijas tornī filmas beigās, kas jau tagad ir kļuvusi par daļu no popkultūras. Katru reizi, kad tiek apspriesti jebkādi spoileri interneta telpā, viens no komentāriem noteikti būs “Snape kills Dumbledore” vai jebkāda šīs frāzes variācija. Tas, kas šo pavērsienu padarīja par tik negaidītu un šokējošu, – neskatoties uz to, cik ļoti Strupam nepatika Harijs, vienmēr likās, ka beigu beigās viņš pieņems pareizo lēmumu, un Dumidora tēls vienmēr bija gudrā skolotāja, pie kura Harijs vienmēr varēja vērsties pēc palīdzības, iemiesojums. Tādēļ šāda veida iznākums likās ļoti negaidīts un bija kā auksta ūdens šalts sejā gan skatītājiem, gan lasītājiem, kas arī šo pavērsienu padara par vienu no pazīstamākajiem no visas sērijas.

Uzskatu, ka ir vērts arī izcelt šīs daļas aktierspēli, it īpaši Maiklu Gambonu kā Dumidoru, kurš atdod visu lomai un parāda, ka vecajam burvim vēl ir pāris triki azotē. Alans Rikmans kā Strups arī šoreiz ir redzams uz ekrāna daudz vairāk nekā iepriekš un tādējādi sniedz savam tēlojumam daudz vairāk smaguma. Neskatoties uz to, ka Reifs Fainss kā Voldemorts neparādās, viņa klātbūtne ir tik un tā jūtama visas filmas garumā, un arī aktieris, kurš atveido Voldemortu, neliek vilties. Jauniesācējs Džims Brodbents kā pasniedzējs Horācijs Gliemjrags ir pozitīvs pārsteigums, jo piešķir filmai humoru ar savu ekscentrisko tēlojumu. Runājot par Danielu Redklifu kā Hariju, interesanti ir pieminēt, ka pats aktieris šo uzskata par savu vājāko sniegumu visā franšīzē, kas arī varētu būt taisnība, ņemot vērā, ka viņš filmā pārāk neizceļas.

Harry Potter and the Half-Blood Prince / Harijs Poters un Jauktasiņu Princis

Manuprāt, filmas nosaukumu – “Jauktasiņu princis” – var interpretēt divējādi. Neskatoties uz to, ka filmas beigās tiek atklāts, ka šis princis ir profesors Strups (lai gan princis ir domāts kā Strupa mātes uzvārds, nevis vārda tiešā nozīme), to var attiecināt arī uz Voldemortu, kura tēvs arī bija vientiesis. Filma velta daudz laika arī tam, lai izskaidrotu Voldemorta pirmsākumus vairāk, nekā tas tika darīts iepriekšējās daļās, un arī beidzot atklāj, kā Voldemorts visus šos gadus spēja izdzīvot.

Neskatoties uz to, ka šī Harija Potera grāmatas ekranizācija ir zaudējusi visvairāk lietu ceļā uz lielo ekrānu, tā tomēr ir diezgan kompetenta un baudāma filma, kas vairāk spēlē uz tēlu emocijām un personīgiem konfliktiem nekā spilgtiem burvju dueļiem.

Saistītie raksti