Harijs Poters un lielais slaktiņš

Pēdējā filma, pēdējā grāmata.  Viss pēdējais, noslēdzošais. Tā kā es sevi arī pieskaitu pie tiem, kas uzauguši ar Hariju Poteru, tad sajūta, ka viss teju galā, liek justies skumīgi.  Mana draudzība un mīlestība pret Hariju Poteru un burvju pasauli sākās pavisam nejauši – ar dzimšanas dienas dāvanu. Kāds man, mazam ķiparam, uzdāvināja visnotaļ biezo (skaisti vāki, lieli burti, par rindstarpām nerunāsim) “Hariju Poteru un Nāves dāvestus”. Filmas biju redzējusi, bet sāku ar pēdējo grāmatu. Te nu jāsaka, ka pēc visu daļu nonākšanas manā īpašumā tās tika nodeldētas un izlasītas vismaz 20 reižu. Jā, tieši tā, biju viens no tiem trakajiem cilvēkiem, kas var neskaitāmas reizes priecāties un skumt par vienu un to pašu, kas, izejot ārā spēlēties ar sētas draugiem, priecājās par katru atrasto sprunguli un iemēģināja roku burvestību pielietošanā. Katru reizi, kad satumsa debesis, es iztēlojos, ka tūdaļ būs jāpadzen bars atprātotāju. Un jā, kaut arī liedzos, tomēr kādā zemapziņas stūrītī, mazā un bērnišķīgā, klusi skanēja doma, ka varbūt arī man 11.dzimšanas dienā pienāks vēstule.

Tā kā katra grāmata un filma kļūst arvien nopietnāka, tad tikai loģiski, ka pēdējā filma ir piesātināta ar emocijām. Tāpēc es ar patiesu prieku (un asarām) skatījos šo ekranizāciju, jo šī ir vienīgā no visām filmām, kas spēja sasniegt tos augstumus, ko es no tās sagaidīju. Gandrīz vai nebija kur piekasīties, varbūt vienīgi plūškoka zizlis, KO? Harijs to salauza un nesalaboja savu? Nez’ kāpēc tas joprojām grauž, jo “grāmatā taču tā nebija”.  Bet kopumā filma bija (burtiski) tumšākā no visām, ekrāna spilgtums bija jānoregulē uz maksimālo iespējamo, lai varētu to skatīties.

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 2/Harijs Poters un Nāves dāvesti: 2. daļa

Jau pats sākums, kur Severuss Strups redzams nolūkojamies uz Cūkkārpu un skolniekiem, kas armijas cienīgā stilā maršē pāri pagalmam, šķiet iespaidīgs. Iespaidīgs ar savu vienkāršību, jo skats tik mierīgs, fonā lēna un skumīga dziedāšana, skola atprātotoju aplenkta un miglā tīta. Te viss sākas, te arī viss beigsies. Turklāt rodas sajūta, ka nu patiešām ir traki, jo Cūkkārpa vienmēr bijusi tā vieta, uz kuru visi varējuši  paļauties, ka tur būs drošībā, bet tagad tā pārvērsta gandrīz vai par cietumu, kur spīdzina mazus bērnus.

Brīnišķīga šajā filmā likās Helēnas Bonemas Kārteres un Emmas Vatsones sadarbība, jo, lai gatavotos Hermiones maģiskajai pārvērtībai par pilnīgo psihopāti Bellatrisi, aktrises abas atstrādāja viena otras kustības, lai Kārtere varētu maksimāli precīzi atveidot Hermiones mīmiku. Un Bellatrise bankā izskatās tieši tik neveikla, jo Hermione, kura pēc dabas ir šķīsts un labs tēls, nespēj iejusties masu slepkavas ādā, turklāt pirms tam sasveicinās ar kādu no nāvēžiem, sakot tam “labrīt”. Izrādās, ka pat tik drūmā filmā iezogas kāds stariņš humora.

Harijam ierodoties Cūkkārpā, skola tiek apburta ar sargājošām burvestībām, kas ir viens no filmas emocionālākajiem brīžiem, ja neskaita daudzās nāves, turklāt Harijs visus pārsteidz ar savu nenoteiktību, jo ieradies meklēt kaut ko, kas paslēpts kaut kur, bet viņam nav ne jausmas, kur sākt un ko meklēt, toties saulstariņš Luna piedāvā visnotaļ radošu alternatīvu – parunāt ar tiem, kas vairs nav dzīvi.

Domājams, ka būtu jāizdod veseli memuāri, lai pieminētu visus, kas šajā filmā iet bojā. Toreiz man šķita, ka Roulinga ir nežēlīga, jo kā gan var nogalināt tik daudzus iemīļotus tēlus? Tas gan bija pirms sastapšanās ar Game of Thrones. Šeit man nākas dalīt sabiedrību divās daļās – tajos, kas nobirdināja asaru par Strupu, un tajos, kas pat pēc viņa atmiņu noskatīšanās turpināja domāt, ka viņš ir īsts preteklis, jo mīlestība pret Liliju neizpērk viņa grēkus un nejauko izturēšanos pret Hariju daudzu gadu garumā.

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 2/Harijs Poters un Nāves dāvesti: 2. daļa

Viena no būtiskajām atšķirībām starp šo un pārējām filmām ir tāda, ka šeit tēliem ir iespēja izpirkt savus grēkus, daži izvēlas pāriet uz cīniņa otru pusi, piemēram, Malfoja māte,  kuras vienīgā rūpe ir viņas dēls (kurš, starp citu, apskāvis Voldemortu – neveiklākais apskāviens, kāds redzēts?). Helēna Kraukļanaga top brīva no pagātnes dēmonu nastas, palīdzot Harijam atrast horkrustu.  Arī Dumidors, parādoties Harija sapnī (kas tad tā īsti bija par vietu?), zināmā mērā atvainojas Harijam un izsaka pateicību par viņa drosmi. Kurš vēl, 17 gadu vecumā uzzinājis, ka visu mūžu ir bijis lemts nāvei, droši dodas tās skavās, pa ceļam satiekot savu radinieku spokus, kas viņu pavada?  Empātija noteikti nepadara šo filmu par vieglāk skatāmu, jo visu tēlu pārdzīvojumi, Harijs, kuru mēs beidzot ieraugām pavisam salauztu un vienu, – tas viss iesit pa sirsniņu.

Harijs un Voldemorts: viens pret vienu. Abu divkauja ir kas episks un nežēlīgs, jo burvju pasaulē reti gadās redzēt fizisku konfliktu, parasti viss tiek risināts ar mazajiem koka štrumentiem, ar kuriem visi aprīkoti. Bet izskatās, ka Harijam ir bijis laiks atkost “cieto riekstu” un izdomāt, ka viņš ir Voldemortam rokās esošā zižļa īpašnieks – t.i., Harijs spraigā zižļu bakstīšanās cīņā uzvar un no Voldemorta pāri paliek vien pelnu plēksnītes.

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 2/Harijs Poters un Nāves dāvesti: 2. daļa

Karš ir beidzies, Filčs atkal slauka grīdas, un BAM! Pēkšņi Harijs un Džinnija un Rons un Hermione ir apbērnojušies un pavada savas atvases uz Cūkkārpu, Nevils ir profesors Cūkkārpā, Malfojs turpat vien dreifē. Lai gan visi izskatās laimīgi, gaisā joprojām virmo biedru zaudējums, atmosfēra nez kāpēc tāpat liekas pelēka, bet te jau katrs saskata ko citu. Harija jaunākais dēls uztraucas par nonākšanu Slīdenī tieši tāpat, kā reiz bija uztraucies Harijs.

Pieminēšanas vērta ir arī Minervas Maksūras lomas atveidotāja Megija Smita, kura par spīti cīņai ar krūts vēzi parādījās šajā filmā.  Un Alans Rikmens ir aizķēries sirdī. Bet jā, tās ir beigas, tā vismaz mēs domājām. Un kļūdījāmies! Jo, lai arī jaunās filmas notikumi risinās krietni pirms šīs, “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” (Cūkkārpā izmantota mācību grāmata) ekranizācija jau nonākusi līdz mūsu ekrāniem!

Paula Koškina, īpaši Kinoblogeri.lv

Saistītie raksti