“Clickbait!” — viņš iekliedzās, nespējot noslēpt savu entuziasmu, kad izdomāja raksta nosaukumu.

Ir palikušas vien dažas stundas līdz Oskaru ceremonijai. Biļetes uz Oskaru nakti kinoteātrī “Kino Citadele” ir virtuālā kabatā un prognožu spēle pēc rūpīgas analīzes ir aizpildīta. Diemžēl Leo vinnēs Oskaru.

Bet pirms jūs rakstāt dusmīgo komentāru un mēģināt uzhakot manu draugiem.lv kontu (parole: nsyncrulz), ļaujiet man paskaidrot. Es esmu DiKaprio fans. Viņš ir talantīgs aktieris, kuram ir bijušas daudz iespaidīgo lomu. Jau 1993. gadā viņš parādīja izcilo aktiera mākslu filmās “This Boy’s Life” ar Robertu De Niro un “What’s Eating Gilbert Grape” ar Džoniju Depu, kas pārmaiņas pēc šeit spēlēja bez cepures vai grima! Tam sekoja gan neatkarīgas filmas (“The Basketball Diaries”, “Total Eclipse”), gan meinstrīms (“Titanic”, “The Man in the Iron Mask”) un produktīva sadarbība ar Spīlbergu, Īstvudu, Nolanu, Mendesu, Tarantino, Ridliju Skotu un, protams, Skorsesi. Ja 80. un 90. gados Skorsesi speed dial #1 bija De Niro, tad kopš 2002. gada to pozīciju ieņēma Leo.

Un par tām lomām viņam kāreiz vajadzēja pasniegt fake-zelta balvu! Par paranoisko Hovardu Hjūzu, par harizmatisko Frenku Ebegneilu, par salauzto Tediju Denielsu, par izšķērdīgo Džordanu Belfortu vai par ekscentrisko Kelvinu Kendiju. Tās ir feinas, neaizmirstāmas lomas, kuru dēļ mums bija tas prieks redzēt neskaitāmos Leo DiOscarless gifus.

Bet tas nav gana labs iemesls, lai viņš vinnē par lomu, kas nav atziņas vērta. Un Hjū Glass ir tāda loma. Hjū Glass ir personāžs bez rakstura attīstības un ar vienu pamata emociju — “grunting”. Vai Leo to labi attēloja? Jā! Protams! Viņš ir labs aktieris. Bet tādas emocijas parādīt kameras priekšā nav nekāds izaicinājums priekš tāda pieredzējušā aktiera kā Leo. Jums vajag grunting? There you go:

Vienā “Lamborghini” ainā Leo parādīja vairāk aktierspēju nekā visā “Lāčplēsī”. “The Wolf of Wall Street” personāžs bija pretīgs, alkatīgs, harizmatisks, bailīgs, smieklīgs, patētisks, un kaut kādā ziņā pat simpatisks — tur DiKaprio parādīja aktierspēju diapazonu. Bet pie Iņjaritu Leonardo nospēlēja viendimensionālu personāžu. Kas ir savā ziņā diezgan atbilstoši, jo pati filma ir viendimensionāla masturbācija par tehniskājiem veikumiem no Iņjaritu un Čivo komandas, bet par to citā rakstā. Jā, mēs izlasījām visus tos 3.5 rakstus par to, cik grūti gāja filmēšanas laukumā, kāda aktierim bija proteīnu diēta, un kurā dzīvniekā atradās viņa guļamvieta. Bet vai tad par to ir vērts dot lielāko kino balvu? Vai arī par rezultātu? Jo ja dot par rezultātu, tad varbūt ir vērts vēl kādu gadu paturpināt Leo NoOscaro mēmu?

Viņam bija labākas lomas. Viņam būs labākas lomas. Un būs dikti žēl, ja akademiķu atziņu (beidzot!) viņš dabūs par šo lomu. Varbūt sākumā labāk atrisināsim Rodžera Dīkinsa problēmu?