Teikt, ka filma “Deadpool” bija gaidīta (komiksu) filmu fanu vidē, būtu nepateikt neko – tās gaidīšana varētu būt pielīdzināma Kristus otrajai atnākšanai, kur Jēzus lomā kādreiz populārais aktieris Rajens Reinoldss. Kā jau tas parasti ir ar tik ilgi gaidītiem un briedušiem projektiem, pret tiem jāizturas ar īpašu uzmanību, un, lai galarezultāts ir skaidrāks, vispirms sapratīsim, kas tas “Dedpūls” tāds vispār ir:
Pirmā un svarīgākā lieta, kas jāzina – ir absolūti “ok” nezināt, kas ir Dedpūls un no kurienes viņš tāds radies. Absolūti nišīgs un neformāls “kulta” varonis, tas Marvel komiksos debitēja 1991. gadā kā burtiska parodija par konkurējošās izdevniecības DC Comics varoni Deathstroke, bet plašāku popularitāti ieguva, kad kļuva par apkopotu popkultūru parodējošu personāžu – tas izsmēja visu un visus un atklāti lauza 4. sienu, runājot ar komiksa lasītājiem. Kā jau visiem šādiem frīkiem, tam ātri uzradās skaitliski maza (salīdzinot ar “X-Men” vai “Spider-man”, protams), bet ļoti agresīva fanu bāze (kurā ietilpa arī Rajens Reinoldss), kura ļoti apvainojās par to, kā ar varoni izrīkojās filmā “X-Men Origins: Wolverine” – un bija jau arī par ko. Studija FOX apsolīja labot situāciju, un sešus gadus vēlāk “Dedpūls” ir mūsu priekšā.
Ko darīt ar personāžu, kurš scenārija agrīnajā versijā sāk filmu ar to, ka iznāk no “X-Men Origins: Wolverine” seansa ar vārdiem “Šie čaļi gan visu sap*sa…”? Pareizi, piebērt tam visam klāt VĒL VAIRĀK humora, ar ko filmas autori arī nodarbojās visus šos gadus – joki sākas jau ar sākuma titriem un neapstājas ne uz brīdi, brīžiem veltot pat veselas ainas gag‘u izspēlei labākajās kino-parodiju tradīcijās. Tā vietā, lai rūpīgi plānotu to efektu, filmas autori vienkārši bliež ar UZI pa visurieni un ar domu, ka kādi noteikti trāpīs (un trāpa arī), un te viņiem ir lielisks sabiedrotais Rajena Reinoldsa personā, kurš vienkārši ir Dedpūls, bet Dedpūls ir Rajens Reinoldss, un bez viņa šarma un enerģijas filmai vienkārši nebūtu jēgas.
Neskatoties uz to, ka joku ir ĻOTI daudz, tie visi pārsvarā ir par jaunāko laiku popkultūru, komiksiem, komiksfilmām un citiem Marvel personāžiem, un, ja neesat “tēmā”, tad ļoti daudzas lietas vienkārši paies garām. Un te ir jāpieskaras filmas vienīgajam, bet būtiskākajam trūkumam – aiz visiem miljardiem joku un vizuālo gag’u filmas autori centās noslēpt to, ka galveno joku viņi izspēlēja nevis ar komiksfilmu žanru (kā gribētos), bet gan ar pašu skatītāju (kas nedaudz sāpīgi), jo sižetiski un strukturāli mūsu priekšā ir visai standartizēts supervaroņa origin story, kurš, neskatoties uz visiem tingeltangeļiem, saturiski nav tālu ticis no tā paša “X-Men Origins: Wolverine”.
Bet tas nav pamats bēdām, jo visvairāk, manuprāt, bēdāties vajadzētu studijai Marvel, kurai ar šo filmu nav nekāda sakara – laikā, kad visas viņu filmas ir ne tikai savstarpēji saistītas, bet arī burtiski vienādas, monumentālas, 200+ milj. USD vērtas naudas pelnīšanas mašīnas, fanu nīstā (par “Fantastic 4”, par to, ka “neatdod X-Cilvēkus”) studija FOX parādīja vidējo pirkstu, izveidojot nišīgu, vidusbudžeta (nekādas pasaules glābšanas) un visās nozīmēs pareizu komiksfilmu par tik ļoti specifisku varoni, tai pat laikā saglabājot to jau izveidotajā “X-Men” pasaulē, ar kuru filma saskaras ne reizi vien. Un tieši šāda tipa filmas par mazāk zināmiem, bet tāpat iemīļotiem komiksu varoņiem (Punisher? Blade? Daredevil?) es gribētu redzēt arī no Marvel, ne TV-seriālu formātā.
Ne tik smalks kā pērnā gada “Kingsman” un ne tik sirsnīgs kā tematiski tikpat jocīgie “Galaktikas sargi”, “Dedpūls” ir brutāla, šķietami ļauna, sirdī naiva un pārsvarā ļoti, ļoti smieklīga supervaroņu komēdija – žanra cienītājiem obligāta skatīšanās, bet lielāko pārsteigumu (un baudu) noteikti sagādās tiem, kas ar komiksfilmām uz “jūs”. Bet žanra klišeju laušana (un pasaules glābšana) būs neizbēgamajā sīkvelā!
